Noziegumi pret cilvēci un mieru, kara noziegumi un genocīds ir sevišķi smagi noziegumi, atbildība par kuriem ir paredzēta Krimināllikuma (turpmāk – KL) IX nodaļā. Ņemot vērā, ka tie skar ne tikai atsevišķas valstis, bet visu starptautisko sabiedrību kopumā, to izskatīšana ir gan Latvijas tiesu, gan arī Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijā.¹

2009. gadā 21. maijā Krimināllikumā tika izdarīti grozījumi, papildinot to ar jaunu 74.¹ pantu, kas paredz atbildību par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma (turpmāk – starptautisko noziegumu) publisku slavināšanu, noliegšanu un attaisnošanu. 2014. gada 15. maijā Saeimā grozīja KL 74.¹ pantu, nosakot, ka papildus minētajām darbībām kriminālatbildība turpmāk tiks paredzēta arī par starptautisko noziegumu rupju noniecināšanu. Tāpat KL 74.¹ panta dispozīcijā tika iekļauts palīgteikums, kas nepārprotami norāda, ka aizliedzošā tiesību norma attiecināma arī uz PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotajiem starptautiskajiem noziegumiem pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem.

Krimināllikuma papildināšana ar jaunu 74.¹ pantu 2009. gadā un tā grozīšana 2014. gadā veikta, izpildot Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmuma 2008/913/TI² (turpmāk – Pamatlēmums) prasības par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, kā arī ievērojot nepieciešamību paredzēt atbildību par starptautisko noziegumu, kas tika izdarīti pret Latviju un tās iedzīvotājiem, noliegšanu un slavināšanu.

Atbilstoši Pamatlēmumā noteiktajam ES dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai paredzētu sodu par tīšiem nodarījumiem, kas izpaužas starptautisko noziegumu publiskā attaisnošanā, noliegšanā vai rupjā trivializēšanā, ja tie ir vērsti pret personu grupu, kuru raksturo rase, ādas krāsa, reliģija, izcelsme, nacionālā vai etniskā piederība, kā arī pret atsevišķiem grupas locekļiem, ja darbība ir veikta tā, lai izraisītu vardarbību vai naidu pret attiecīgo personu grupu vai šādas grupas locekli.

Kriminalizējot starptautisko noziegumu noliegšanu un noniecināšanu, ES dalībvalstu pienākums ir nodrošināt minimālo Pamatlēmuma prasību izpildi. Vienlaikus dalībvalstīm ir tiesības, ievērojot cilvēktiesību starptautiskos standartus, patstāvīgi lemt par valstī īstenojamo kriminālsodu politiku, veikt nodarījumu kriminalizāciju un dekriminalizāciju, izvēlēties kriminālsodu veidus un mēru, kas piemērojams likumpārkāpējiem. Nosakot atbildību par starptautisko noziegumu attaisnošanu, noliegšanu un trivializēšanu, ES dalībvalstīm jāņem vērā Pamatlēmuma 3. pantā uzsvērtā nepieciešamība paredzēt par minētajiem nodarījumiem efektīvus un samērīgus sodus, kas spētu atturēt no šādu pārkāpumu izdarīšanas.

Eiropas Savienības pamatlēmumos un direktīvās noteikto minimālo prasību izpilde neliedz dalībvalstīm nacionālajos tiesību aktos paturēt spēkā vai ieviest augstāku personas tiesību aizsardzības līmeni.