Plaģiāts un tā ierobežošanas iespējas augstākajā izglītībā ir tēma, kam piemīt potenciāls kļūt par diskusiju, tai skaitā politisku, priekšmetu. Plaģiāta izplatība ir cieši saistīta ar sabiedrībā notiekošiem procesiem. Plašākā sociālā kontekstā plaģiāts uzskatāms par konkrētajā sabiedrībā pieņemtas krāpšanās kultūras atspoguļojumu, savukārt šaurākā izpratnē tas parāda disciplīnas problēmas augstskolās.

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijas augstākajā izglītībā ir veiktas plaģiāta ierobežošanas iestrādes, veidojot kopēju noslēgumu darbu datubāzi (kopš 2014. gada 24. janvāra augstskolu vienotajā datorizētajā plaģiātisma kontroles sistēmā darbojas astoņas augstskolas no Latvijā pastāvošajām trīsdesmit divām),¹ kā arī izstrādātas vai pilnveidotas augstskolu iekšējos normatīvajos dokumentos ietvertās norādes uz plaģiātu un tā ierobežošanu. Vai tas ir pietiekami, lai būtu efektīvi, un vai konkrētie risinājumi aptver visu plaģiāta darbību spektru?

Vispirms būtu jānoskaidro, vai akadēmiskais negodīgums, tai skaitā plaģiāts, Latvijas augstākajā izglītībā ir uzskatāms par nozīmīgu problēmu. Atbildi varētu sniegt izglītības praktiķi un attiecīgā jautājuma pētnieki. Tomēr jāatzīmē, ka plaģiāta tēmas aktualitāte pārsniedz augstākās izglītības robežas. Akadēmiskā negodīguma uzvedības paterni aizsākas agrīnās izglītības pakāpēs, cauri pamatskolai tiek pārnesti uz studijām augstskolā un krāpšanās kā uzvedības norma parādās pieaugušo profesionālajā darbībā.²

Līdz šim masu medijos augstskolu pārstāvji ir pauduši uzskatus, ka plaģiāts Latvijas augstskolās pastāv, taču "nav milzīga problēma", turklāt plaģiātu pamatā attiecinot uz sociālo zinātņu programmām,³ bet tā atklāšanā optimistiski paļaujoties uz datorizētiem risinājumiem un cilvēkresursiem, respektīvi, uz mācībspēku spējām, laika rezervi un bagātīgo finansējumu, kas motivē regulāri izstrādāt neordinārus uzdevumus vai atklāt plaģiātu, veicot studiju darbu kvalitatīvu analīzi.⁴

Savukārt Latvijā līdz šim veiktā zinātniskā plaģiāta izpēte, kas iezīmējusi plaģiāta izplatības riskus studentu izlasēs, kā arī aprakstījusi izglītības politikas, augstskolu un mācībspēku lomu plaģiāta kontekstā, kritizēta (vai no zinātniskās metodoloģijas aspekta varētu tikt kritizēta) kā nepietiekami plaša, korekta un reprezentatīva,⁵ tomēr šeit jāizvirza jautājums, vai par derīgiem problēmas izpratnē tiek uzskatīti tikai kvantitatīvi pētījumi vai pētījumi ar augstu citējamības indeksu, kas reizēm var būt veiksmīgi apgūta finansējuma vai, piemēram, praksē dažreiz sastopamas fiktīvas līdzautorības, nevis problēmas pārzināšanas un pētniecības prasmju rādītāji, un cik lielā mērā šādi izcilās datubāzēs ievietoti pētījumi patiešām tiek izmantoti (apkopoti un analizēti), izstrādājot un pieņemot likumus?

Jau agrīnie plaģiāta pētījumi Latvijā, piemēram, K. Sedlenieka,⁶ J. Buholca,⁷ J. Kreicberga,⁸ K. Jansones,⁹ S. Seņkānes un I. Šulmanes,¹⁰ I. Ījaba¹¹ un citu autoru pētījumi Latvijas Universitātes studentu populācijā, R. Lukašenko, V. Graudiņas¹² un J. Grundspeņķa, A. Anohinas-Naumecas,¹³ tāpat M. Kaškuras, S. Paršutina un A. Borisova¹⁴ Rīgas Tehniskajā universitātē veiktie pētījumi raksturo kopējas tendences plaģiāta izplatībā un norāda uz nepieciešamību ne tikai identificēt plaģiātu, bet arī izstrādāt normatīvus dokumentus tā ierobežošanai, un atklāj plaģiāta noteikšanas datorizētu metožu vājās vietas programmatūras nespējā atpazīt un noteikt visas plaģiāta izpausmes kā, piemēram, no citas valodas pārtulkotus darbus un no citas personas pirktus un par saviem uzdotus darbus.