Vardarbības uz dzimuma pamata izskaušana ir komplekss process, kas pārsniedz tiesību normu pieņemšanu vien. Valsts atbildība šajā aspektā sākas jau ar pienākumu nebūt tolerantai pret ar dzimumu saistītu vardarbību. Vienlaikus jānodrošina šādu pārkāpumu prevencija, palīdzība vardarbības upuriem un pārkāpēju sodīšana. Katrai valstij, lai tā būtu spējīga izpildīt minētos pasākumus un efektīvi cīnīties ar vardarbību, ir vitāli nepieciešama starptautiskā sadarbība, kā arī neatkarīgs monitorings, kas palīdzētu identificēt vājās vietas tiesību sistēmā un vairotu kapacitāti to novēršanai.

Stambulas konvencija nepretendē uz monopolu vardarbības pret sievietēm apkarošanas regulēšanā. Konvencijas preambulā ir iekļautas norādes uz Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās protokoliem, Eiropas Sociālo hartu, Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību u.c. Minētie tiesību akti nevis izslēdz, bet papildina viens otru. Ņemot vērā minēto, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 30. pantu, Stambulas konvencija dalībvalstīs piemērojama, ievērojot iepriekš noslēgtās starptautiskās vienošanās. Līdzīgā veidā pasargāta ir arī Latvijas Republikas Satversme, 89. pantā nosakot: "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem."

Nav juridiskā un loģiskā pamata uzskatīt, ka Stambulas konvencijas ratificēšana radītu draudus Satversmei un Latvijas nacionālajai tiesību sistēmai kopumā, uzliekot valstij par pienākumu atzīt viendzimuma laulību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos atzinusi, ka diskriminācijas aizliegums uz seksuālās orientācijas pamata ietilpst konvencijas 14. panta tvērumā, turklāt valstīm ir šaura rīcība brīvība (margin of appreciation) gadījumā, kad atšķirīga attieksme balstās uz seksuālo orientāciju vien. Jāatzīmē, ka arī ANO Cilvēktiesību komiteja norādījusi, ka diskriminācijas aizliegums uz seksuālās orientācijas pamata ietilpst ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. panta tvērumā.¹ Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāja attiecībā uz viendzimuma partnerattiecību atzīšanu dalībvalstīs balstās uz subsidiaritātes principu, respektīvi, dalībvalstīm pieder visnotaļ plaša rīcības brīvība attiecībā uz minēto partnerattiecību atzīšanu, ņemot vērā prezumciju, ka dalībvalstis vislabāk pārzina savas sabiedrības vajadzības un intereses, kā arī to, ka laulības institūtam izveidojušās dziļas sociālās un kulturālās saites jeb konotācijas (connotations), kas var atšķirties atšķirīgās sabiedrībās (Schalk and Kopf v. Austria). Vienlaikus tiesa lietās Schalk and Kopf un Vallianatos and Others v. Greece atzinusi, ka viendzimuma pāri ir tikpat spējīgi stāties stabilās attiecībās un pilnīgi nodoties tām kā pretējā dzimuma pāri. Šajās attiecībās viendzimuma partneriem ir tādas pašas savstarpēja atbalsta vajadzības kā pretējā dzimuma pāriem. Reģistrējot partnerattiecības, viendzimuma pāriem tiktu radīta likumīga iespēja kārtot īpašumtiesības, uzturēšanas un mantojuma lietas kā valsts atzītajiem partneriem, nevis individuālā civiltiesiskā kārtā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas neizriet dalībvalstu pienākums atzīt viendzimuma partneru tiesības stāties reģistrētā laulībā (Schalk and Kopf v. Austria), kā arī pielīdzināt viendzimuma partnerattiecības reģistrētai laulībai (Boeckel and Gessner-Boeckel v. Germany). Ģimenes tradicionālajā izpratnē aizsardzība un bērna tiesību un interešu nodrošināšana atzīstama par atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi. Tomēr ģimenes aizsardzība ir plašs mērķis, turpretim konvencija ir dzīvs instruments, kas jāinterpretē atbilstoši tagadējiem apstākļiem, tādējādi valstīm ir jāņem vērā sabiedrības attīstība un izmaiņas sociālā un civilstāvokļa uztveres aspektā. Turklāt, kā atzinusi tiesa spriedumā lietā Kozak v. Poland un X and Others v. Austria, līdztekus leģitīmajam mērķim un samērīgumam valstij ir jāņem vērā sabiedrības attīstība un izmaiņas tajā, proti, mūsdienu sabiedrībā nepastāv tikai viens ģimenes un privātās dzīves organizēšanas un piekopšanas veids.

Tāpat nav nekāda pamata apgalvot, ka Stambulas konvencijā netiek ņemta vērā vecāku reliģijas brīvība, kas ir saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmā protokola 2. pants inter alia nosaka, ka "valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem". Pilnīgi iespējams, ka, apstiprinot Stambulas konvenciju, skolās vairāk tiks pievērsta uzmanība tam, ka konfliktus nedrīkst risināt ar vardarbīgām metodēm – bet vai tad no tā ir jābaidās?

Rezumējot jāsecina, ka ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanas jomā Latvijas Republika lielā mērā darbojas, pateicoties starptautisko institūciju spiedienam. Tā, piemēram, Latvijā tika pieņemta speciālā procesuālā cietušo, liecinieku un citu personu, kuras liecina vai liecinājušas kriminālprocesā, dzīvības, veselības un citu likumisko interešu aizsardzība. Arī policijas iespējas aizsargāt ģimenes vardarbībā cietušos, nekavējoties pieņemot lēmumu par varmākas nošķiršanu, tika paplašinātas starptautiskā spiediena ietekmē. Šādi gadījumi vairākkārt pierāda, ka mēs nevaram atstāt tik būtiskus jautājumus tikai Latvijas valdības pārziņā – mainoties politiskajai gribai, cietēji beigās būsim mēs – sabiedrība. Nav nekādu garantiju, ka konsekventi noiesim visu garo ceļu līdz situācijas uzlabojumiem.

Nenoliedzami, Stambulas konvencijas ratificēšana nenesīs tūlītējus uzlabojumus, taču Latvijai būs saistoša ilgtermiņa stratēģiskā domāšana vardarbības novēršanā, kā arī lielāka uzmanība tiks pievērsta tam, ka vardarbība nav metode konfliktu risināšanā un tai nav vietas ģimenē. Papildus tam nepieciešamas arī dažādas sociālās kampaņas, lai starptautiskajā līgumā ietvertās vērtīgās idejas nonāktu līdz visiem Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu vecuma, izglītības, sociālā statusa vai dzīvesvietas.

Diskutējot par Stambulas konvencijas nepieciešamību, mēs nedrīkstam aizmirst, ka aiz visām diskusijām un argumentiem stāv cilvēki – sievietes, kuras saskaras ar vardarbību ģimenē. Un Latvijā šādu sieviešu diemžēl ir ļoti daudz. Valstij priekšā vēl visnotaļ daudz izpildāmo mājas darbu dzimumu līdztiesības un vardarbības apkarošanas jomā. Stambulas konvencijas ratificēšana nebūt nav tas smagākais solis.