Pārstāvot darbinieku intereses strīdos, kas izriet no darba attiecībām piemērojamo normatīvo aktu neievērošanas, iespējams novērot tādu darba devēja rīcību, kas liecina par potenciālu darbinieka diskrimināciju tā vecuma dēļ. Turklāt darbinieks var tikt diskriminēts ne tikai no darba devēja puses, bet arī pamatojoties uz diskriminējošiem normatīviem aktiem.

Lai arī personu vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir cilvēktiesību pamatidejas, diskriminācija uz vecuma pamata ir ieguvusi īpašu sabiedrības uzmanību tikai salīdzinoši nesen. Vēsturiski sabiedrībā tika uzskatīts, ka līdz ar vecumu pieaug cilvēka sociālais prestižs, tādēļ vecums netika uzskatīts par pazīmi, kas lielākajā daļā profesiju un/vai amatu ietekmētu konkrētās personas darba spējas. Arī šobrīd pārsvaru gūst viedoklis, ka vispārējs pieņēmums par cilvēka prāta un garīgo spēju samazināšanos ar noteiktu vecumu ir pārāk nenoteikts un kategorisks, kā arī ir pretrunā ar mūsdienīgām idejām par cilvēka godu un cieņu. Tomēr jāatzīst, ka, neskatoties uz šādu sabiedrības valdošo uzskatu, novērojami arī gadījumi, kad darbinieks tiek diskriminēts sava vecuma dēļ.

Cīņa ar vecuma diskrimināciju – regulējošie mehānismi ES

ES līmenī atšķirīgas attieksmes aizliegums personas vecuma dēļ tiek noteikts Direktīvā 2000/78/EK (turpmāk – Direktīva), kurā atrunāta kopēja sistēma vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.