2014. gada 26. novembrī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Direktīva 2014/104/ES). Direktīvas 2014/104/ES mērķis bija vienādot procesuālo un zināmā mērā arī materiālo tiesību principus, lai vairotu šādas zaudējumu piedziņas lietas tiesā un veicinātu personu tiesības saņemt reālu zaudējumu atlīdzību. Direktīva 2014/104/ES bija jāievieš nacionālajos tiesību aktos līdz 2016. gada 27. decembrim, kas uz šo brīdi diemžēl vēl nav paveikts. Tomēr raksta autore tic, ka agrāk vai vēlāk tas tiks izdarīts, tādēļ rakstā sniegts arī ieskats par neizbēgamām izmaiņām Civilprocesa likumā un Konkurences likumā, ieviešot Direktīvu 2014/104/ES.

1. Konkurences likuma pārkāpums

Konkurence nozīmē cīņu vai sāncensību pēc pārākuma¹ starp konkurentiem, kas saskaņā ar Konkurences likumu² ir divi vai vairāki tirgus dalībnieki, kas konkurē. Pēc būtības konkurence ir normāla parādība tirgus dalībnieku starpā kāda konkrēta tirgus ietvaros, tomēr līdz brīdim, kamēr tā ir godīga un vienlīdzīga. Darbības, kuru rezultātā tirgus dalībnieku konkurence kļūst negodīga un ierobežojoša, visbiežāk kopumā ir aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

Konkurenci ierobežojošu darbību rezultātā kādai personai tiek nodarīts kaitējums. Tā pārmaksā par preci, kuru normālas konkurences apstākļos būtu pirkusi par zemāku cenu, vai tiek izstumta no tirgus, zaudējot iespēju gūt ienākumus un peļņu. Jebkurā no gadījumiem jāveic aktīvas darbības, lai Konkurences likuma pārkāpums tiktu konstatēts.

2. Konkurences likuma pārkāpuma konstatēšana

Personai, kura uzskata, ka attiecībā uz to tiek pārkāpts Konkurences likums, pastāv divu veidu rīcības modeļi:

– vērsties ar iesniegumu Konkurences padomē, sniedzot ziņas par pārkāpumu;

– celt prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Uz šādām iespējām norāda Konkurences likuma 20. pants, kurā noteikts, ka Konkurences likuma pārkāpumu līdztekus Konkurences padomei var konstatēt arī tiesa, kurai šādā gadījumā ir tiesības 1) pārtraukt un aizliegt darbības, ar kurām tiek pārkāpts Konkurences likums un Eiropas Savienības konkurences tiesības, 2) veikt darbības, kas novērš Konkurences likuma un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, 3) sniegt atbilstošu atlīdzinājumu par pārkāpumu.

Tātad persona var izvēlēties starp diviem variantiem. Visbiežāk praktizētais – vērsties Konkurences padomē ar iesniegumu par lietas ierosināšanu un pārkāpuma konstatēšanu un, kad pārkāpums konstatēts, celt prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā par zaudējumu piedziņu, kas radušies Konkurences likuma pārkāpuma rezultātā. Alternatīvi – uzreiz vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lūdzot konstatēt un atzīt Konkurences likuma pārkāpumu un vienlaikus izvirzot prasījumu atlīdzināt radītos zaudējumus. Sākotnēji var šķist, ka otrais variants ir labāks un lietderīgāks, jo kādēļ gan jātērē resursi un laiks, lai vērstos iestādē, ja to visu var panākt ar prasības pieteikumu tiesā vienas prasības ietvaros. Tomēr otrajam variantam arī ir savi trūkumi, kas tieši saistīti ar konkurences tiesību specifiku. Tiesa, kopš 2016. gada 15. jūnija Konkurences padomei vairs nav pienākums ierosināt lietu uz iesnieguma pamata. Līdz attiecīgo grozījumu Konkurences likumā spēkā stāšanās brīdim Konkurences likuma 23. pantā bija noteikts, ka Konkurences padome lietu ierosina, ja persona iesniedz rakstveida iesniegumu. Šobrīd Konkurences padome ir tiesīga pati izvēlēties, kuros gadījumos tā lietu ierosinās. Šāda kārtība tika pamatota ar apsvērumiem, ka tiesības uz administratīvo procesu iestādē nav absolūtas un valsts ne vienmēr nodrošina privātpersonām jebkura jautājuma izskatīšanu iestādē, turklāt privātpersonām tiek saglabātas tiesības vērsties tiesā un lūgt konstatēt konkurences tiesību pārkāpumu un saņemt zaudējumu atlīdzību.³ Tātad jārēķinās ar to, ka Konkurences padome lietu var arī neierosināt. Šādā gadījumā vienīgais ceļš pārkāpuma konstatēšanai būs tiesas ceļā, neskatoties uz to, ka Konkurences padomes izmeklēšanu varētu uzskatīt par efektīvāku, uz ko norāda tālākais.

2.1. Vēršanās Konkurences padomē par pārkāpuma konstatēšanu

Konkurences padome uzrauga, kā tiek ievērots tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un vienošanās aizliegums,⁴ un tās mērķis ir nodrošināt iespēju katram tirgus dalībniekam veikt ekonomisko darbību brīvas un godīgas konkurences apstākļos.⁵ Konkurences padome pieņem lēmumus par pārkāpuma konstatēšanu, tiesiskā pienākuma un naudas soda uzlikšanu.