Advokāta statuss un orderis kā priekšnoteikums izdevumu atlīdzināšanai

Lai gan pēdējos gados ir izskanējuši viedokļi, ka advokāta orderis ir arhaisms un formāls dokuments un ka kārtība būtu maināma,² advokāta orderis šobrīd ir galvenais dokuments, kas apliecina advokāta pārstāvību lietā. To noteic gan Advokatūras likuma³ 48.¹ pants,⁴ kas regulē ordera nepieciešamību ne tikai tiesā, bet arī citos gadījumos atbilstoši Advokatūras likuma 48. pantam (t.sk. pirmstiesas izmeklēšanā vācot pierādījumus, pieprasot informāciju no dažādām personām), gan tieši attiecībā uz civilprocesu – Civilprocesa likuma 85. panta trešā daļa.⁵

Attiecīgi pārstāvību tiesā civilprocesā ar orderi drīkst apliecināt tikai Advokatūras likuma 4. pantā⁶ minētās personas. Advokāta statusu nedrīkst pielīdzināt kādām citām personām, kas arī sniedz juridisku palīdzību, piemēram, maksātnespējas administrators, patentpilnvarotais. Augstākās tiesas Civillietu departaments 2015. gada 30. oktobrī lietā Nr. SKC-0209-15 (C04375909)⁷ detalizēti analizēja gadījumu, kad prasītāja pārstāvis bija patentpilnvarotais, kam ir pilnvarotā statuss preču zīmju lietās, un kur pirmās un apelācijas instances tiesa kļūdaini pielīdzināja viņu zvērinātam advokātam. Augstākā tiesa, atceļot spriedumu, uzsvēra, ka ar lietu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi tikai tad, ja tie radušies saistībā ar zvērināta advokāta sniegtajiem pakalpojumiem, sasaistot to ar Advokatūras likuma 4. pantu. Augstākās tiesas Civil­lietu departaments to pašu ir secinājis jau savā 2014. gada 10. decembra spriedumā lietā Nr. SKC-175/2014.⁸

Tāpat šajos abos spriedumos tiesa analizēja likumdevēja gribu neattiecināt jēdzienu "advokāts" uz juristiem, kas nav zvērināti advokāti, izslēdzot jēdziena "advokāts" tulkošanu paplašināti, atsaucoties arī uz Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-377, kur tiesa atkāpās no 2010. gada 10. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-625 un 2011. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-219 izteiktajām atziņām jautājumā par Civilprocesa likuma 44. panta pirmajā daļā paredzēto izdevumu atlīdzināšanu gadījumā, kad juridisko palīdzību sniedz jurists. Augstākā tiesa atsaucās arī uz Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktā minētajām atziņām. Proti, "persona var izvēlēties: vai nu saņemt juridisko palīdzību no advokāta un līdz ar to gadījumā, ja lieta tiek izšķirta tai par labu, saņemt attiecīgu izdevumu atlīdzinājumu, vai arī saņemt juridisko palīdzību no personas, kura nav advokāts Civilprocesa likuma izpratnē, un tādējādi atteikties no iespējas saņemt šo izdevumu atlīdzinājumu".⁹

Vienīgi orderis, kas izsniegts advokātam vai advokāta palīgam¹⁰ un atrodas lietā,¹¹ un klientam izsniegtais rēķins ir priekšnoteikumi prasīt atlīdzināt izdevumus par advokāta sniegto juridisko palīdzību. Tikai pilnvara, kas izsniegta advokātam, bez ordera nerada tiesības procesā vinnējušajai pusei pieprasīt izdevumu advokāta palīdzības samaksai piedziņu no zaudējušās puses.¹² Turklāt pat gadījumos, kad advokāts uzstājas kā puses pilnvarots pārstāvis, nepietiek tikai ar pilnvaru, bet ir nepieciešams arī orderis. Tāpat par nederīgu atzīstama ordera neapliecināta kopija.