Pēdējo gadu laikā vairāki Saeimas opozīcijas deputāti nebija apmierināti ar Pieprasījumu komisijas darbu un pat 12. Saeimas laikā ierosināja to likvidēt. Šis piedāvājums neguva atbalstu, un Saeimas Juridiskā komisija to noraidīja.¹ To, cik efektīvs un sekmīgs būs 13. Saeimas Pieprasījumu komisija darbs, rādīs laiks, taču neliels ieskats par abu institūtu darbību un vēsturisko attīstību, pēc autora domām, var tikai sekmēt Pieprasījumu komisijas darbu un vēlreiz uzsvērt Pieprasījumu komisijas vajadzības funkciju.

Raksta mērķis ir sniegt ieskatu par tādiem parlamentārās kontroles institūtiem kā deputātu jautājumu un pieprasījumu, kā arī iepriekšējo pieprasījumu komisiju darbības vēsturi. Vienlaikus rakstā ir apkopoti statistikas dati par deputātu jautājumiem un pieprasījumiem Latvijas pirmās un otrās neatkarības laikā.

Parlamentārā kontrole Latvijā – deputātu jautājumi un pieprasījumi

Kopš 1922. gada 15. februāra, kad Latvijas Satversmes Sapulce (turpmāk – Satversmes sapulce) pieņēma Satversmi, Satversmē tika iekļauts Satversmes 27. pants, kurš nosaka, ka Saeimai ir tiesības iesniegt jautājumus un pieprasījumus Ministru kabineta locekļiem. Kopā ar Satversmi minētā tiesību norma stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī. Satversmes 27. pantā noteiktos parlamentārās kontroles mehānismus Saeimas deputāti gan pirmās Latvijas neatkarības laikā, gan otrās Latvijas neatkarības laikā izmantoja un šobrīd izmanto visai plaši.

Satversmes 27. pantā noteikts, ka Saeimai ir tiesības iesniegt Ministru prezidentam vai atsevišķam ministram pieprasījumus un jautājumus, uz kuriem ir jāatbild viņiem vai viņu pilnvarotai atbildīgai valsts amata personai. Ministru prezidentam vai ministram uz Saeimas vai tās komisijas pieprasījumu jāceļ tām priekšā attiecīgi dokumenti un aktis. Ar vārdiem "dokumenti un aktis" galvenokārt saprot svarīgus oriģināldokumentus,² jo citus dokumentus (ziņas, paskaidrojumus) Saeima var saņemt, pamatojoties uz Satversmes 25. pantu. Profesors K. Dišlers ir norādījis, ka Satversmes kārtības rullis ir pieskaitāms tā sauktajiem organiskajiem likumiem, tas ir, formālajai Satversmei plašākā nozīmē, līdz ar to Saeimas kārtības rullis var papildināt valsts Satversmi, attīstot un tālākveidojot tos tiesiskos principus un tiesiskos institūtus, kuri atrodami Satversmē.³ Tātad jautājumu un pieprasījumu izskatīšanas kārtību regulē Saeimas kārtības rullis.

Profesors K. Dišlers izdalīja astoņas Saeimas funkcijas t.i., konstitutīvā, leģislatīvā, administratīvi saimnieciskā (budžets), kreatīvā, defensīvā, jurisdiktīvā, regulatīvā funkcija, kā arī kontroles funkcija, ar to saprotot budžeta norēķinu pārbaudīšanu, deputātu jautājumus/pieprasījumus un izmeklēšanas komisijas darbu.⁴

Parlamentārā kontrole var tikt vērsta gan uz valdības iestāžu administratīvi saimniecisko darbību, gan uz valdības administratīvo darbību vispār.