Gatavojoties svinēt Latvijas simtgadi, pavīdēja doma, ka tiesībnieku saime kopīgiem spēkiem varētu sarūpēt sev, kā arī topošajām juristu paaudzēm un galu galā arī visai Latvijas sabiedrībai vērtīgu dāvanu – mūsdienīgu, kolektīvi veidotu un autoritatīvi izdiskutētu juridiskās terminoloģijas vārdnīcu. Pagaidām šī ideja vēl nav tikusi līdz realizācijai, kaut arī dažu atbalstošu institūciju un entuziastisku indivīdu pāris neformālas tikšanās ir notikušas. Bet nepieciešamība pēc juridiskās terminoloģijas revīzijas, modernizācijas, sistematizācijas un skaidrojuma nav apšaubāma.

Piemēram aplūkosim tikai vienu – tomēr principiālu – terminu.

"Jurista Vārda" redakcija ar saviem autoriem ir vairākkārt apspriedusi, kā arī konsultējusies Valsts valodas centrā par to, vai būtu jālieto "tiesības" (tikai daudzskaitlī), vai arī paralēli un noteiktos gadījumos pieļaujams vienskaitlis – "tiesība".

Kodifikācijas departamenta darbinieku Jāņa Lauvas un Dr. iur. Hermaņa Blēzes "Juridiskās terminoloģijas vārdnīcā" (1942) atrodami abi termini – "tiesība" (vācu Recht, BefŸgnis, krievu – право, правомочие) kā konkrētas tiesības apzīmējums (pārstāvības tiesība, prasības tiesība, lietojuma tiesība utt.) un "tiesības" (vācu Recht, krievu – право) kā vairāku tiesību kopuma, tai skaitā tiesību nozares apzīmējums (civiltiesības, ģimenes tiesības, lietu tiesības utt.). Šo terminoloģisko nošķīrumu joprojām saglabājuši divi mūsu tiesiskās sistēmas stūrakmeņi – Satversme un Civillikums.

Vienskaitlis: "Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība ierosināt tautas nobalsošanu [..]" (Satv. 14.); "Valsts Prezidentam ir likuma ierosināšanas tiesība" (Satv. 14.); "Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu [..]" (CL 927.); "Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu" (CL 26.) u.c.

Daudzskaitlis: "Likumdošanas tiesības pieder Saeimai [..]" (Satv. 64.); "Fiziskas un juridiskas personas tiesību un rīcības spēja [..]" (CL 8.); "Lietu tiesības" (CL) u.c.

Zināmu nekonsekvenci (tikai daudzskaitļa lietojumu) šajos tiesību aktos atrodam jaunāka laika grozījumos, piemēram, Satversmes cilvēktiesību nodaļā: "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums" (Satv. 93.) un "Ikvienam ir tiesības uz izglītību" (Satv. 112.), kur, vadoties no pirmsokupācijas laika tradīcijas, acīmredzot būtu ticis lietots vienskaitlis.

"Tiesības" tikai kā daudzskaitlī lietojamu terminu atrodam īsi pēc padomju laika iznākušajā "Latviešu literārās valodas vārdnīcas" 7.² sējumā (1991), kā arī "Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā" (pieejama: http://www.tezaurs.lv/mlvv), kas gan faktiski atkārto savas priekšgājējas šķirkli. Tikai daudzskaitlis lietots arī autoru kolektīva veidotajā "Juridisko terminu vārdnīcā" (1998), kur tiesību jēdzienu skaidrojis Dr. iur. Ilgvars Krastiņš.

Arī Valsts valodas centra atbildē "Jurista Vārda" redakcijai norādīts, ka "lietvārds "tiesības" mūsdienu latviešu valodā uzskatāms par daudzskaitlinieku, proti, vārdu, ko parasti lieto tikai daudzskaitlī, atšķirībā no 20. gadsimta sākuma valodas normām, kuras pieļāva šo vārdu lietot arī vienskaitļa formā "tiesība"".

Pie šī autoritatīvā skaidrojuma arī cenšamies turēties, izņemot gadījumus, kad rakstu autori konsekventi neatkāpjas no prasības saglabāt (un saturiski nošķirt) viņu publikācijās vienskaitļa un daudzskaitļa formu. Nesenākais šāds gadījums, kā vērīgākie lasītāji to jau būs pamanījuši, bija Dr. iur. Erlena Kalniņa raksts "Līgums par labu trešajai personai".

Redakcija būtu pateicīga lasītājiem par viedokļiem šajā interesantajā terminoloģijas jautājumā – gan profesionālos argumentos balstītos, gan mūsu kā dzīvās latviešu valodas lietotāju izjūtās sakņotos.