Valsts pārvaldes funkciju izpilde, kā arī normatīvo aktu ievērošanas uzraudzība ir neizbēgami saistīta ar informācijas apstrādi, iegūšanu un izmantošanu, ko veic praktiski katra valsts pārvaldes iestāde. Tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk valsts pārvaldei var būt interese par informāciju, kas atrodas jebkuras privātpersonas rīcībā. Šeit jau pašā sākumā ir jānodala divas gadījumu grupas: viena, kad informācijas sniegšanas pienākums privātpersonai ir uzlikts ar ārējo normatīvo aktu (piemēram, pienākums katru mēnesi iesniegt pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas); otra, kad kādas informācijas sniegšanas pienākums nepastāv, bet tiek uzlikts ar konkrētu pārvaldes lēmumu, piemēram, administratīvo aktu. Gadījumā, kad informācija jāsniedz uz likuma pamata, likumdevējs ir noteicis sniedzamās informācijas apjomu. Taču informācijas pieprasījuma gadījumā valsts pārvaldei visdrīzāk ir atstāta rīcības brīvība izvēlēties pieprasāmās informācijas veidu, apjomu, sniegšanas termiņus un citus jautājumus. Tādā brīdī valsts var iejaukties privātajā sfērā, ne tikai apgrūtinot privātpersonu ar jauniem pienākumiem, bet arī iejaucoties privātpersonas korespondencē.

Privātā sektorā radītā, iegūtā un uzkrātā informācija automātiski nepieder valstij. Tāpat kā valstij, lai iejauktos privātīpašumā vai personas pārvietošanās brīvībā, ir nepieciešams leģitīms un tiesisks attaisnojums, tas pilnā mērā attiecas arī uz privātpersonas rīcībā esošas informācijas pieprasīšanu. Tādējādi šā raksta mērķis ir aplūkot informācijas pieprasījumu problemātiku no privātās dzīves, kā arī personas datu aizsardzības regulējuma prizmas.

Ja valsts pieprasa informāciju, kura satur privātās dzīves faktus, vispirms ir jāņem vērā esošā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūra. Saskaņā ar 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un brīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta pirmo daļu ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību.