1. 153. panta trešās daļas būtība

Administratīvā procesa likuma 153. panta trešā daļa pieļauj izņēmuma gadījumu no lietas iztiesāšanas tiešuma principa¹ un principa, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu,² un ļauj tiesai, izskatot administratīvo lietu, atsaukties uz citā lietā taisīta sprieduma motīvu daļā pierādītiem faktiem, ja abās lietās piedalījušies tie paši procesa dalībnieki.³ Lietas dalībnieks šādā gadījumā uz likuma pamata tiek atbrīvots no pierādīšanas pienākuma.⁴

Norma ietver likumdevēja uzskatu, ka, ja vieniem un tiem pašiem procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja savstarpējā tiesas procesā aizstāvēt katram savas intereses, izmantojot iespējas iesniegt pierādījumus un izteikt argumentus par otras puses iesniegtajiem pierādījumiem, tad konkrēti strīdīgi fakti ar to starp pusēm vienreiz jau ir noskaidroti un nodibināti.⁵ Šādā izņēmuma gadījumā, pamatojoties uz 153. panta trešo daļu, sprieduma motīvu daļā nodibinātiem faktiem ir t.s. prejudiciālā nozīme⁶ citā administratīvajā lietā.

Norma sistēmiski atrodas Administratīvā procesa likuma sadaļā par pierādījumiem, kas ietverta daļā par administratīvo procesu tiesā. Likumdevējs ir izvēlējies šo normu nošķirt no gadījuma, kad fakts ir nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, kas arī nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu (153. panta otrā daļa). Salīdzinājumam arī Civilprocesa likuma 96. panta otrajā daļā noteikts, ka fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses.