1. Kripto pamatbloki

1.1. Kas ir kriptovalūta

Ar cerībām, ka šis raksts būs vismaz kādā mērā saprotams, ir jāsāk ar jautājumu – kas tad īsti ir kriptovalūta? Piemēram, Latvijas tiesību normās šādu jēdzienu neatrast, bet tiek izmantots tikpat bieži sastopamais apzīmējums "virtuālā valūta". Konspektīvi atspoguļojot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk – Latvijas AML likums) ietverto virtuālās valūtas definīciju – tā ir vērtības digitāls atspoguļojums, ko iespējams digitāli nosūtīt un glabāt, kuru izmanto kā maiņas līdzekli, kaut gan tā nav atzīta par likumīgu maksāšanas līdzekli.¹ Nedaudz "svaigāku" skaidrojumu var atrast ES Kriptoaktīvu tirgus regulas projektā (Markets in Crypto-assets Regulation, turpmāk – MiCA), kur ir atmestas abas jēdziena sastāvdaļas – gan "valūta", gan "virtuālā" un tā vietā lietoti apzīmējumi "kripto" un "aktīvs".² MiCA skaidro kriptoaktīvus kā digitālus vērtības vai tiesību atspoguļojumus, ko iespējams atsavināt un glabāt elektroniski, izmantojot decentralizētu publiskā reģistra tehnoloģiju (turpmāk – DLT). Tā kā lielākā daļa pasaulē sastopamo kriptovalūtu parasti nemaz netiek izmantotas kā norēķinu līdzeklis, bet drīzāk kā ieguldījumu veids, tad tiešām ir korektāk izmantot apzīmējumu "aktīvs". Savukārt apzīmējuma daļa "kripto" nošķir kriptovalūtas no citām virtuālajām valūtām ar jau minēto tehnoloģisko aspektu DLT un kriptogrāfiju, kas ir kriptovalūtu uzskaites, glabāšanas un pārsūtīšanas pamatā.

Turpinot šķetināt pavedienu tālāk: kas ir DLT? DLT ir datubāze, kam ir vairākas kopijas vairākos tīkla punktos jeb datoros (nodes).³ Viens no šādiem DLT veidiem ir blokķēde. Blokķēdes gadījumā decentralizētajās datubāzēs esošā informācija ir organizēta sakārtotu bloku veidā, kur katrā nākamajā blokā ir kriptogrāfiska saite uz iepriekšējo bloku.⁴ Kriptogrāfija ir zinātne par šifrēšanu, un kriptovalūtu pamatā ir noteiktas šifrēšanas metodes.⁵

Ērtības labad turpmāk rakstā pamatā tiks izmantots jēdziens "kriptovalūta", kas šķiet pierastāks vismaz Latvijas tiesību zinātnē.

1.2. Kā darbojas kriptovalūta

Mēdz teikt, ka kriptovalūtas sevī apvieno sarežģītāko, ko cilvēki nesaprot par informācijas tehnoloģijām, kā arī neskaidrākos finanšu pasaules aspektus. Kriptovalūtu darbība patiesi ir visai sarežģīta vismaz parastajiem mirstīgajiem (arī juristiem), taču īsumā to var censties skaidrot šādi. Piemēram, izmantojot Bitcoin darbību, būtiskākās kriptovalūtas sastāvdaļas ir:

(a) blokķēde (DLT veids),

(b) privātās atslēgas,

(c) rakšana (mining).⁶

Blokķēdē tiek "ierakstīta" visa informācija par kriptovalūtas darījumiem. Tā kā visi bloki ir savstarpēji kriptogrāfiski sasaistīti un visa informācija ir dublēta katrā kriptovalūtas tīklā iesaistītajā datorā, tad ir praktiski neiespējami viltot informāciju par darījumiem. Ar privāto atslēgu palīdzību kriptovalūtas lietotājs piekļūst savai kriptovalūtai un var "parakstīt" (apstiprināt) konkrēto darījumu, un tādā veidā kriptovalūtu var nosūtīt starp dažādiem lietotājiem. Privātās atslēgas ir konkrētajam lietotājam vien pieejami dati (būtībā – parole). Rakšana (mining) ir konkrēto darījumu reģistrēšana blokķēdē. Datori to paveic, atrisinot tīkla algoritmā paredzētajā kārtībā izveidojušos matemātiskos vienādojumus. Kā atlīdzību šie datori un to īpašnieki saņem kriptovalūtu.⁷

Taču minētajam nav izšķirošas nozīmes vismaz lielākajā daļā sabiedrības. "Parastie cilvēki", kas saskaras ar kriptovalūtām, tās iegādājas un pārdod kriptovalūtas maiņas platformās jeb kriptobiržās (crypto exchanges). Kriptovalūtas glabāšanai savukārt nepieciešams "maciņš". Tehnoloģisko risinājumu ziņā ir dažnedažādu veidu kriptovalūtu maciņi, ko pamatā iedala divos veidos. Ir tā dēvētie karstie maciņi (hot wallets), kas ir saistīti ar tīmekli un tādējādi mazāk droši un ko nodrošina īpaši kriptovalūtu maciņu pakalpojumu sniedzēji.