Teju četrus mēnešus pēc viņa došanās mūžībā 10. jūlijā ģimenes kapos Rīgā zemes klēpī tika guldīta urna ar profesora Kalvja Torgāna pelniem. Profesora sirds pārstāja pukstēt šā gada 12. martā, taču Covid-19 pandēmijas raisītie ierobežojumi nedeva iespēju pienācīgām atvadām, un tās tika pārceltas uz vēlāku laiku. Šis bija ļoti sirsnīgs un privāts pasākums ģimenes un tuvāko domubiedru lokā. Taču katrs, kurš vēlētos uz mirkli piestāt un profesoru pieminēt, ir viņa ģimenes laipni aicināts to darīt – 1. Meža kapos, pa ceļam no Viļa Lāča ejot pie Jāņa Čakstes, lielās alejas labajā pusē, turpat pie ejas. Profesora piemiņas vieta vēl taps, bet tikmēr viņš atrodams cieši blakus vecākiem Ellai un Ernestam Torgāniem, kā arī pusbrālim Valdim, kuru vārdi lasāmi uz kapakmens.

Martā pēc sēru vēsts izskanēšanas Latvijas juristu saimes un valsts augstāko amatpersonu atvadu vārdos, kas aizņēma gandrīz visu 23. marta "Jurista Vārda" saturu, bija nepārprotams akcents – esam zaudējuši izcilu juristu, zinātnieku, tieslietu nozares viedokļu līderi, daudzu jo daudzu Skolotāju, zvērinātu advokātu un bijušo senatoru, vienu no čaklākajiem un radošākajiem juridiskās literatūras autoriem. Savos piemiņas vārdos visi kopā centāmies iemūžināt profesora Torgāna grandiozo devumu Latvijas tiesiskajai sistēmai, juridiskajai zinātnei un praksei, arī profesionālajai ētikai un kultūrai. Tobrīd bija ļoti svarīgi – un tas arī bija nesamāksloti – kā mūsdienu liecību nostiprināt faktu, cik izcils jurists bija Kalvis Torgāns.

Savukārt 10. jūlijā, klausoties klātesošo uzrunas un atmiņas kapos un vēlāk arī profesora lauku mājās Bērzciema "Magonēs", jau bija cita sajūta – pieminam tieši īpašu cilvēku un draugu, un ne vairs tikai juristu. Profesora atstātais garīgais mantojums ir un paliks Latvijas tiesiskās sistēmas asinsritē, to jau nevar izdzēst. Taču aizvadītie mēneši ir likuši apjaust tieši šo cilvēciskās klātbūtnes tukšumu – to, kāds līdzcilvēks (un ne tikai jurists!) viņš bija, ko deva apkārtējiem un kā redzēja lietu kārtību pasaulē.

Nešaubīgi, Kalvis Torgāns bija liela personība. Pilsoniski drosmīgs, atbildīgs. Mērķtiecīgs, apveltīts ar milzu darbaspējām un dabisku taisnīguma izjūtu, empātisks. Cilvēks, kurš neizniekoja laiku un vienmēr bija gatavs dalīties zināšanās. Cilvēks ar skaidru valodu un arī kādu dzēlīgu frāzi, ja vajadzēja saukt lietas savos vārdos, tostarp no kritikas neglābjot arī juristu saimi, ja tam, viņaprāt, bija pamats. Tādēļ, domājot par to, kas veido izcilu vai labu juristu, manā izpratnē, labs jurists vispirms ir labs cilvēks. Izcils jurists un vienlaikus arī nekrietns cilvēks nevar būt vienas medaļas divas puses – vai nu viens, vai otrs. Katrs darbs ir cienījams, taču jurista profesija ir kas vairāk par zināšanām un prasmēm. Tā sākas ar vispārcilvēciskām vērtībām un principiem, ko katrs iemieso, pārstāv un aizstāv. Un, ja to, lūk, bagātina pamatīgas zināšanas un meistarība tās prasmīgi un godprātīgi izmantot, veidojas izcilības.

Profesors Torgāns ir sacījis: "Lielākais jurista grēks ir savas zināšanas izmantot likuma jēgas sagrozīšanai viltīgās shēmās un iespaidu veidošana, ka likumi rakstīti vien bailīgajiem un muļķiem." Piekrītu, ka zināšanas ir tikai instruments cilvēka rokās un tikai no cilvēka atkarīgs, vai tās dod labu vai kaitē.

Šis "Jurista Vārds" gan sākas, gan noslēdzas ar piemiņas vārdiem, un tajos centrā ir pats svarīgākais – cilvēks. Par Kalvi Torgānu var sarakstīt grāmatas, taču, kā 1. Meža kapos viņu raksturoja profesors Jānis Kārkliņš: "Ja jāizsakās īsos vārdos – krietns cilvēks." Savukārt žurnāls noslēdzas ar Jāņa Maizīša atvadu vārdiem, kas veltīti bijušajam ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam. Arī par viņu līdzcilvēkiem būtu daudz sakāmā, bet J. Maizītis to izteic šādi: "Lakoniskākais 90. gadu sākuma Jāņa Skrastiņa raksturojums – drosmīgs cilvēks."

Šis ir tāds laiks, kad sarežģītās diskusijās par katra indivīda un sabiedrības kopējām interesēm Latvijai ļoti ir vajadzīgi krietni un drosmīgi cilvēki – juristi. Palīdziet!