Ievads

Ņemot vērā 70 gados pieņemto nolēmumu daudzumu, ir pašsaprotama tiesību zinātnieku vidū pastāvošā viedokļu daudzveidība par to, kuri nolēmumi būtu atzīstami par nozīmīgākajiem – tiesas apskatītās un ietekmētās jomas ir tik daudzšķautņainas, ka izcelt vienu nozīmētu ignorēt citu noteiktai cilvēku grupai tikpat būtisku spriedumu. 2014. gadā ir notikusi aptauja par tautas "mīlētākajiem" spriedumiem.² Arī pati Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa (turpmāk arī – BVerfG) savā mājaslapā ir apkopojusi vēsturiskos "pagrieziena punktus",³ kuru vidū ir 1951. gadā pieņemtais pirmais tiesas spriedums,⁴ tēva "pēdējā vārda" ģimenes strīdos atzīšana par vienlīdzības principam pretēju un prettiesisku,⁵ protestu pret atomelektrostaciju aizlieguma atcelšana un no tās izrietošais uzsvars uz piketu brīvības nozīmi demokrātiskā valstī⁶ u.c. spriedumi.

Nolēmumu analīzē būtiski pievērst uzmanību vairākiem aspektiem – to pieņemšanas laikam un ar to saistītajai nolēmuma novitātei, nolēmuma laikā pastāvošajai sabiedrības situācijai, Vācijas tā brīža ģeogrāfiskajai un politiskajai situācijai, tiesas sastāvam, nolēmuma plašākajai ietekmei uz turpmāko pamattiesību izpratni Vācijā, kas vairāk vai mazāk, agrāk vai vēlāk ietekmē arī citas Eiropas valstis, kā arī pašam skartajam pamattiesību jautājumam. Ik reizi izvēloties vienu no šiem fokusiem, priekšplānā izvirzās cits "svarīgāks piecinieks vai desmitnieks". Šajā rakstā autore pēc žurnāla "Jurista Vārds" redakcijas aicinājuma ir apkopojusi dažus, pēc viņas domām, aizraujošākos un būtiskākos BVerfG spriedumus. Tomēr šī ir vērtējama kā autores subjektīva atlase, tādējādi aicinot iedziļināties arī citos tiesas pieņemtajos nolēmumos un turpināt sekot līdzi tiesas judikatūras attīstībai. Tāpat autore uzsver, ka turpmāk lasāmie apraksti ir saīsināti un attiecīgi vienkāršoti svarīgāko tēžu un to konteksta atstāsti, un mudina minētos nolēmumus izlasīt pilnā garumā, novērtējot tēžu pamatojuma izvērsumu un nolēmumu tekstuālo eleganci.

I. Politisko partiju aizliegums laika gaitā

Viens no pirmajiem uzdevumiem, kas 1951. gadā tika uzdots jaunizveidotajai BVerfG, bija izvērtēt divu politisko partiju eksistences atbilstību konstitūcijai. Proti, papildus konstitucionālo sūdzību un abstraktās konstitucionālās kontroles pieteikumu izskatīšanai BVerfG ir arī citas kompetences, tostarp tiesības uz Federālā parlamenta (Bundestag), Federālās padomes (Bundesrat) vai Federālās valdības (Bundesregierung) pieteikuma pamata noteikt kādas partijas darbības liegumu, ja tā atzīstama par antikonstitucionālu un rada risku tiesiskas demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanai. Tiesas vēsturē šādi aizliegumi pieņemti divreiz – 1952. gadā sava darbība bija jāpārtrauc neonacistiskajai Sociālistiskajai Reihspartijai (Sozialistische Reichspartei),⁷ bet 1956. gadā – Vācijas Komunistiskajai partijai (Kommunistische Partei Deutschlands jeb KPD).⁸

Ja pirmais no šiem spriedumiem tika pieņemts relatīvi ātri, tiesai citstarp norādot uz partijas aizliegumu pieļaujošās Pamatlikuma (Vācijas Federālās Republikas konstitūcija) normas nozīmi pašaizsargājošas tiesiskas demokrātijas nodrošināšanā, ar otrā pieņemšanu tiesa "cīnījās" gandrīz piecus gadus, un tas ticis un vēl jo­projām tiek kritizēts. Polemikas iespējamības un partijas aizlieguma institūta dabas dēļ KPD darbību aizliedzošais spriedums ir interesants joprojām.