I. Ģenēze un "pēdējais vārds"

2019. gada 6. martā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01,¹ kur tā pirmo reizi tiešā tekstā minēja labas likumdošanas principu kā Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāvošu vispārējo tiesību principu.² Šajā spriedumā Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz prasībām, kādām demokrātiskā tiesiskā valstī jāatbilst likumdošanas procesam gan attiecībā uz pieņemamā tiesiskā regulējuma hierarhiskās piemērojamības nodrošināšanu, gan attiecībā uz zinātnisku pētījumu izmantošanu un pieņemamā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtēšanu, gan attiecībā uz sabiedrības iesaisti likumdošanas procesā un tā publiskumu. Šo prasību ievērošana veicināšot ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sekmēšot to, ka pieaug personu uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī izpratne par demokrātisko procesu.

Likumdošanas procesa kvalitātes jautājums ne Latvijas konstitucionālo orgānu darbībā, ne Latvijas tiesību zinātnē nav jauns. Piemēram, par pieņemamā tiesiskā regulējuma harmonizēšanu ar starptautisko tiesību normām kā daļu no laba likumdošanas procesa tiesību zinātnē diskutēts pirms vairāk nekā 20 gadiem.³ Savukārt labas likumdošanas princips kā vispārējs tiesību princips Latvijas tiesību zinātnē atpazīts jau 2012. gadā.⁴ Arī vairāki valsts prezidenti vērsuši Saeimas uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt labu likumdošanas procesu.⁵ Turklāt laba likumdošanas procesa jautājums bijis aktuāls arī senākos Satversmes tiesas spriedumos,⁶ kā arī tiesnešu atsevišķajās domās.⁷

Neraugoties uz minēto, atsevišķās publikācijās pausts viedoklis, ka ne viss, kas kādam šķiet labs un pareizs, ir uzskatāms par tiesību principu. Likumdošanas kontekstā varot runāt par labu un sliktu likumdošanas praksi, nevis tiesību principu.⁸ Līdzīgi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece norādījusi, ka ar spriedumiem, kuros konkretizēts labas likumdošanas princips, tiek izbeigts politiskais likumdošanas process, jo Satversmes tiesa noteikusi Saeimas rīcības brīvības robežas likumdošanas procesā. Tomēr Latvijā tieši Saeimai esot visaugstākais tautas mandāts, kura īstenošana izpaužas citstarp likumu izstrādāšanā un pieņemšanā. Parlamentu veidojot tautas priekšstāvji, kas ievēlēti nevis uz profesionālu apsvērumu, bet gan uz tautas interešu pārstāvības pamata, tādēļ likumdošanas process vienmēr būšot politisks.⁹

Šā raksta autora ieskatā iepriekš apskatītā labas likumdošanas principa kritika ir saistīta ar Saeimas un Satversmes tiesas kā divu valsts varas orgānu dialogu par "pēdējā vārda" tiesībām likumdošanas procesa¹⁰ organizēšanā.