Latvijā ik gadu tiek noslēgti aptuveni 12 tūkstoši publiskā iepirkuma līgumu, turklāt pērngad rīkoto iepirkumu kopsumma pārsniedza 4,5 miljardu eiro slieksni,¹ tādējādi apliecinot, ka tas ir būtisks tirgus regulācijas instruments, kam būtu jāveicina publiskā budžeta līdzekļu ietaupīšana un izlietojuma kontrole.² Praksē pretendentiem mēdz būt iebildes par to, vai konkursa norisē ievērotas vienlīdzīgas attieksmes, godīgas konkurences un citas tiesību normās noteiktās prasības, ko ilustrē, piemēram, tas, ka 2021. gada 3. ceturksnī Iepirkumu uzraudzības birojā (turpmāk – Birojs) izskatīšanai pieņemta 101 sūdzība.³ Nepiekrītot Biroja lēmumam, iepirkuma strīdu risināšana pēcāk tiek turpināta administratīvajā tiesā, radot jautājumu – vai prasītā tiesas aizsardzība būs efektīva, pieejama laikus un novērsīs aizskārumu pretendentu interesēm?⁴

Nepieļaujot varbūtību, ka administratīvās tiesas pieņemtais galīgais nolēmums kļūst iluzors tā praktiskās iedarbības trūkuma dēļ,⁵ tiesvedības laikā atbilstoši Administratīvā procesa likuma⁶ 195. panta pirmajai un otrajai daļai ieinteresētajai personai (pretendentam) ir tiesības lūgt pagaidu tiesas aizsardzības līdzekļa – pagaidu noregulējuma – piemērošanu publiskā iepirkuma procedūrā. Šādam tiesību aizsardzības līdzeklim jāpanāk līdzsvars starp efektīvas pārbaudes tiesā pieejamību, nepārslogojot kontroles sistēmu, un līguma noslēgšanu saprātīgā termiņā.⁷ Turklāt tiesas uzdevums ir uzraudzīt, lai jautājums par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu tiktu izlemts ātri, novēršot, ka lietas izskatīšanas ilguma dēļ tiesību aizskārums, kura dēļ persona vērsusies tiesā, kļūst neatgriezenisks.⁸ Tādējādi efektivitāte panākama vien tad, ja tiesas nolēmumi tiek pieņemti stadijā, kad vēl ir iespējams izlabot pasūtītāja pieļautās kļūdas, par primāro atzīstot restitūcijas nodrošināšanu, mazinot varbūtību, ka ieinteresētajam pretendentam vienīgā atlikusī tiesību aizsardzības iespēja ir zaudējumu atlīdzināšanas prasījums.⁹

Pagaidu noregulējuma būtība ir vērsta uz nākotnē pieņemamā galīgā noregulējuma efektivitāti, ja attiecīgais nolēmums būs pieteicējam labvēlīgs.¹⁰ Tā mērķis ir lietas izskatīšanas laikā aizsargāt pieteicēja vai trešās personas intereses, līdz lietā tiek pieņemts galīgais nolēmums,¹¹ lai novērstu tiesas galīgā nolēmuma izpildes neiespējamību. Proti, nepieļaut, ka iepirkuma līgums tiek noslēgts ar citu pretendentu, un novērst iespēju, ka līgumu vairs nevarēs noslēgt ar to pretendentu, kas bija lūdzis attiecīgā pagaidu noregulējuma piemērošanu. Tādējādi, piemēram, liegums slēgt iepirkuma līgumu ir vērsts uz nākotnē iespējamām tiesiskām sekām. Savukārt, piemērojot tikai šāda Biroja lēmuma darbības apturēšanu, netiktu sasniegts pieteikuma mērķis, jo tiesiskais stāvoklis pēc galīgā nolēmuma pieņemšanas saglabātos tāds, kāds tas bija pirms attiecīgā Biroja lēmuma pieņemšanas.

Atgādināms, ka pagaidu noregulējuma un administratīvā akta darbības apturēšana vienas lietas ietvaros nav iespējama, proti, pagaidu noregulējums interpretējams šaurāk un ir piemērojams, ja situāciju nav iespējams tiesiski noregulēt ar administratīvā akta darbības apturēšanas institūtu.¹² Minētais apliecina, ka zaudējušā pretendenta pieteikums administratīvajā tiesā ir vērsts uz to, lai nākotnē tiktu radītas citas tiesiskās sekas – tam tiktu piešķirtas tiesības slēgt iepirkuma līgumu, tāpēc jau tiesvedības laikā jānodrošina apstākļi, lai šādu jaunu tiesisko seku radīšana nākotnē būtu iespējama.