Ekonomisko apriti mūsdienās raksturo strauja mainība, pielāgojoties ne tikai iedzīvotāju patēriņa vēlmēm un dzīvesveida izmaiņām, bet arī veidiem, kādā par precēm un pakalpojumiem iespējams norēķināties. Tādējādi dažādus konvencionālus maksāšanas veidus, piemēram, skaidru naudu vai elektroniskos maksāšanas rīkus, arvien biežāk aizstāj tehnoloģiskos risinājumos balstīti maksājumu un norēķinu mehānismi. Par vienu no pēdējo desmitgažu lielākajām novitātēm ir atzīstama virtuālā valūta jeb kriptovalūta. Tomēr praksē kriptovalūta tiek izmantota ne vien civiltiesiski atzītu darījumu veikšanā, bet, protams, arī noziedzīgās darbībās.¹

Lai kā, iespējams, juristam reizēm gribētos izvairīties no eksakto zinātņu apguves, tomēr mūsdienās tas vairs nav iespējams un būt juristam nozīmē izglītoties dažādās nozarēs vienlaikus un meklēt atbildes uz neskaitāmiem un sarežģītiem jautājumiem par visplašāko tematiku. Tomēr pozitīvais aspekts šajā visā ir tāds, ka, ja ir jautājumi, tad ir iespējama arī diskusija un juridiskās domas attīstība. Tādēļ, nepretendējot uz "vienīgo pareizo viedokli", norādāms, ka šī raksta mērķis ir veicināt diskusiju par atsevišķiem kriminālprocesuālo normu interpretācijas jautājumiem, kas saistīti ar kriptovalūtu.

Kriptovalūtu vispārīgs raksturojums

Tiesību literatūrā pamatoti norādīts, ka kriptovalūtas sevī apvieno sarežģītākos elementus no informācijas tehnoloģiju un finanšu jomām, tādēļ personām, kurām nav padziļinātas zināšanas minētajās jomās, izprast to darbību ir gana sarežģīti.² Kriptovalūtu pamatā esošās sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas³ un tās visbiežāk sastopamā veida – blokķēdes⁴ – pirmsākumi sniedzas vairāk nekā 20 gadus senā vēsturē. Savukārt relatīvi nesenajā 2009. gadā kļuva pieejama pasaulē pirmā pilnīgi izstrādātā kriptovalūtas – bitkoina – blokķēde.

Līdz 2010. gadam bitkoinu iegūt bija iespējams, tikai to rokot,⁵ tomēr jau 2010. gada 22. maijā notika pirmais darījums ar kriptovalūtu, pirmoreiz novērtējot bitkoinu fiat valūtā.⁶ Šobrīd kriptovalūtu ir iespējams iegūt arī dažādu darījumu rezultātā, piemēram, iegādājoties kriptovalūtu kriptovalūtas maiņas platformās jeb kriptobiržā,⁷ maiņas darījuma rezultātā, t.i., iemainot kriptovalūtu pret preci vai pakalpojumu, mantošanas ceļā u.tml.

Bitkoina panākumu, kā arī idejas par decentralizētām un šifrētām valūtām attīstības rezultātā jau 2011. gadā tika izstrādātas un darītas pieejamas sabiedrībai arī pirmās alternatīvās kriptovalūtas.⁸ Pēdējos gados parādījies arī jauns kriptovalūtu veids – stabilās kriptomonētas.⁹

Kriptovalūta tiek glabāta blokķēdē,¹⁰ taču piekļuves blokķēdei informācijas nesējs ir digitālais maks jeb kriptovalūtu maks. Kad persona izveido kriptovalūtu maku, tai tiek piešķirti trīs elementi, kas nodrošina piekļuvi makā esošajām kriptovalūtām un iespējamu darījumu veikšanu ar tām, – (1) maka adrese, (2) maka publiskā atslēga un (3) maka privātā atslēga. Izmantojot salīdzinājumus, norādāms, ka maka adresi var pielīdzināt seifam ar stikla sienām. Visi zina, kas tajā atrodas iekšā (ja ir zināma maka adrese, tad šī informācija ir publiska), taču tikai ar privāto atslēgu ir iespējams atslēgt konkrēto seifu, lai no tā kaut ko izņemtu.¹¹

Pamatā kriptovalūtu maki tiek iedalīti divos veidos – karstie maki un aukstie maki.¹² Karstie maki lielākoties darbojas tiešsaistē, taču ir arī tādi, kas darbojas kā lietojumprogrammas jeb aplikācijas ierīcēs (mobilajā ierīcē vai datorā). Karsto maku uzturētāji gandrīz visos gadījumos pārvalda lietotāju privātās atslēgas un, lai piekļūtu kriptovalūtu makam, ir nepieciešams zināt vien piekļuves datus. Savukārt aukstie maki darbojas bezsaistē. Ir divu veidu aukstie maki – (1) aparatūras maki, kas atrodas ārējā datu nesējā (ierīcē), kā arī (2) papīra maki (var atrasties arī citā nedigitālā veidā, kas ir ārpus ierīces).¹³ Papīra maki ir uz papīra izdrukātas publiskās un privātās atslēgas, kas bieži vien ir QR kodi jeb kvadrātkodi, kurus, lai veiktu darījumu, var noskenēt, lai pievienotu atslēgas programmatūras maku.