Demokrātisku valsts iekārtu raksturo varas piederība tautai, tā paļaujas uz vēlētāja saprātu un brīvu gribu.¹ Lai vēlētāju gribu varētu uzskatīt par brīvu, brīvam ir jābūt arī gribas veidošanās procesam. Mūsdienās vēlētāju gribas veidošanos lielā mērā ietekmē tādi sociālie tīkli kā Facebook, Twitter un Instagram.² Vēlētāji izmanto sociālos tīklus, lai lasītu ziņas, izzinātu viedokļus un paustu tos, veidotu izpratni par sabiedrībā valdošajiem uzskatiem būtiskos jautājumos.

Viens no valsts uzdevumiem ir radīt tādus apstākļus, kuri nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu,³ tostarp gadījumos, kad vēlētāju gribas neatkarīgumu apdraud citas privātpersonas, piemēram, sociālo tīklu platformas vai sociālo tīklu lietotāji. Citiem vārdiem sakot, vēlēšanu tiesību jomā valstīm ir jāpilda ne tikai tradicionālais negatīvais pienākums, t.i., neiejaukties, bet arī vairāki pozitīvie pienākumi. Šajā rakstā autore aplūko divus no tiem: 1) pienākumu nodrošināt plurālismu un 2) pienākumu aizsargāt privātpersonas no citu privātpersonu nodarīta kaitējuma.

Pirms valsts tiesisko pienākumu aplūkošanas vērts apsvērt, kuras cilvēka pamattiesības ir tās, kas aizsargā vēlētāju gribas veidošanos un izpausmes, un kā šīs pamattiesības var tikt apdraudētas sociālajos tīklos. Skaidrs, ka šādu tiesību ir daudz, taču neapšaubāmi galvenās ir domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība un vārda brīvība.

Vēlētāju gribas veidošanās process un domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība

Domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību uzskata par demokrātiskas sabiedrības stūrakmeni.⁴ Domas un apziņas brīvība skar cilvēka forum internum jeb iekšējo telpu. Tā ir absolūta tiesība. Absolūtu tiesību gadījumā nepiemēro klasisko trīspakāpju cilvēktiesību ierobežošanas testu, jo valstij nav tiesību iejaukties personas iekšējā telpā. Tā vietā ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu – vai ir konstatējama iejaukšanās personas domas un apziņas brīvībā? Konstatējot iejaukšanos, tiek konstatēts arī pārkāpums.

Diskusijas par sociālo tīklu iespējamo iejaukšanos personu iekšējā telpā vēršas plašumā. Piemēram, Spānijas Konstitucionālā tiesa ir vērtējusi automatizēto sistēmu pielietošanas sekas "pelēkajā zonā" jeb tādu potenciāli kaitīgu ietekmi, kuru pagaidām vai kopumā nav iespējams simtprocentīgi pierādīt.⁵ Jautājums skāra Spānijas datu aizsardzības likuma konstitucionalitāti, kas atļāva politiskajām partijām vākt datus elektorāta profilēšanai un mērķētai ietekmēšanai (targeting).⁶ Tiesa atzina minēto regulējumu par antikonstitucionālu, jo elektorāta profilēšana varētu negatīvi ietekmēt vēlētāju ideoloģisko brīvību.⁷

Līdzīgi 2014. gadā Facebook publicēja pētījumu, apgalvojot, ka spēj izmainīt lietotāju emocionālo stāvokli, rediģējot lietotāju ziņu lapas (newsfeed), kas tiek panākts, izvēloties tādu saturu, kurš visvairāk aizkaitinās, sadusmos, iežēlinās lietotāju un tamlīdzīgi. Vēlāk, 2018. gadā, plašu ažiotāžu izraisīja Cambridge Analytica skandāls, kas bija saistīts tieši ar vēlēšanu tiesībām.