Absolūtā aizlieguma lietās tā pirmsākumos bez izņēmuma tika konstatēta apstrīdēto normu neatbilstība Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme). Tomēr pēdējās lietās, kur papildus Satversmes 106. panta pirmajam teikumam tika vērtēta arī normu atbilstība Satversmes 101. panta pirmajai daļai, Satversmes tiesas vērtējums būtiski mainījās ne tikai rezultāta ziņā, bet arī normu satversmības izvērtēšanas metodoloģijas ziņā.

Atsaucoties uz kolēģes Allas Spales "Jurista Vārda" rakstā "Absolūts aizliegums vai mūžīgs ierobežojums?"¹ izteikto aicinājumu sniegt savu viedokli par Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra spriedumu lietā Nr. 2021-41-01, šā raksta autors iesaistīsies diskusijā un sniegs redzējumu par Satversmes tiesas spriedumiem absolūtu aizliegumu, kas saistīti ar agrāk izdarītu noziedzīgu nodarījumu, jomā.

Līkloči ar absolūtā aizlieguma konceptu

Absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, pirmo reizi izmantoja 2017. gada nogalē, kad taisīja spriedumu lietā "Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam". Apstrīdētā norma tika atzīta par neatbilstošu Satversmei. No Satversmes tiesas judikatūras izriet tas, ka likumdevējam absolūtu aizliegumu noteikšanā izvirzītas augstas prasības. Sešās lietās Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās tiesību normas neatbilst Satversmei, jo likumdevējs nebija veicis pietiekami detalizētu un pamatotu absolūtā aizlieguma nepieciešamības izvērtējumu.