Laikā no 2018. līdz 2020. gadam tika pieņemti vairāki jauni starptautiski instrumenti un vadlīnijas attiecībā uz atjaunojošo taisnīgumu (restorative justice). 2018. gadā Eiropas Padome pieņēma nozīmīgus ieteikumus un Amerikas valstu organizācijas (The Organization of American States) rezolūcija mudināja tos izmantot attiecīgajās jomās. 2019. gada Milketa ziņojumā tika ierosināts grozīt Eiropas Savienības direktīvu, lai veicinātu atjaunojošo taisnīgumu kā atkāpi no tiesas procesa, savukārt 2020. gadā Eiropas Savienība pieņēma jaunu Cietušo stratēģiju un Apvienoto Nāciju Organizācija publicēja pārskatītu Atjaunojošā taisnīguma programmu rokasgrāmatu.

Šajā rakstā tiek identificēti un analizēti šajos jaunajos starptautiskajos dokumentos ietvertie galvenie jauninājumi. Tie parāda pieaugošo vienprātību par atjaunojošā taisnīguma piemērojamību visu veidu nodarījumiem un jauno izpratni, ka atjaunojošā taisnīguma mērķim ir jākalpo visu procesa dalībnieku vajadzību apmierināšanai. Rakstā tiek apskatīti arī apgalvojumi, kas atbalsta atjaunojošā taisnīguma izmantošanu ārpus kriminālprocesa un iesaka tiesībsargājošajām iestādēm izmantot atjaunojošā taisnīguma principus, lai informētu par izpratnes izmaiņām. Šajā rakstā secināts, ka, īstenojot starptautisko politiku valsts iekšienē, tieslietu reformu aizstāvjiem ir jāveido spēcīgas, uzticamas attiecības un jāorganizē iekļaujošas attiecības ar visiem, kuri līdzdarbojas atjaunojošā taisnīguma ieviešanā.

1. Ievads

Sodu reformas aizstāvji regulāri atsaucas uz starptautisku organizāciju izstrādāto politiku, vadlīnijām un tiesisko regulējumu, lai pamatotu savus argumentus. Tie, kas lobē valdības, aicinot uz progresīvu ieslodzījuma vietu reformu, piemēram, bieži izvirza savas prasības, atsaucoties uz "Nelsona Mandelas" attieksmes pret ieslodzītajiem minimālajiem noteikumiem vai "Bangkokas" noteikumiem par attieksmi pret ieslodzītajām sievietēm un ar brīvības atņemšanu nesaistītiem pasākumiem likumpārkāpējām sievietēm, kurus abus ir izstrādājusi Apvienoto Nāciju Organizācija (turpmāk – ANO). Eiropā strādājošie speciālisti, īstenojot strukturālas izmaiņas un darbības uzlabojumus ieslodzījuma vietās vai probācijas iestādēs, atsaucas uz Eiropas Padomes Eiropas Cietumu noteikumiem vai Eiropas Probācijas noteikumiem. Tādi autoritatīvi dokumenti ir būtiski politikas sviras instrumenti, kas palīdz veicināt cilvēktiesības un uzlabot krimināltiesību standartus teorijā un praksē. Šo dokumentu ietekme izriet arī no tā, ka politikas veidotāji var tiešā veidā izmantot to tekstus, izstrādājot tiesību aktus un valsts vai institūcijas stratēģijas vai politikas. Citiem vārdiem sakot, šie dokumenti var palīdzēt nostiprināt nacionālās izmaiņas, pamatojoties uz pētījumos gūtiem pierādījumiem un cilvēktiesību principiem.

Starptautiski instrumenti atjaunojošā taisnīguma jomā pastāv jau sen. Pirmie bija Eiropas Padomes 1999. gada Ieteikumi par mediāciju krimināllietās¹ (turpmāk – 1999. gada Ieteikumi). Tie veicināja mediācijas (izlīguma) kā "vispārēji pieejama pakalpojuma" ieviešanu un ietekmēja ANO Pamatprincipus par atjaunojošā taisnīguma programmu izmantošanu krimināllietās² (Ekonomikas un sociālo lietu padome, 2002) un ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja Atjaunojošā taisnīguma programmu rokasgrāmatas pirmo izdevumu (UNODC, 2006).³ 2001. gadā Eiropas Savienība (turpmāk – ES) pieņēma Pamatlēmumu par cietušo statusu kriminālprocesā,⁴ nosakot, ka tiesnešiem jāņem vērā mediācijas (izlīguma) rezultāti tiesas procesā. 2012. gadā šo Pamatlēmumu aizstāja ES direktīva,⁵ kas nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus. Lai gan direktīva ES dalībvalstīm ir saistoša, tā tiek kritizēta par ierobežotajām atsaucēm uz atjaunojošo taisnīgumu: cietušajam ir jābūt informētam par atjaunojošo taisnīgumu tikai tad, ja pakalpojums jau pastāv, un tajā ir izklāstīta aizsardzība iesaistītajiem cietušajiem, bet nav aprakstīti pasākumi vainīgajiem.

Šajā rakstā ir analizēti vairāki jaunākie notikumi, kas starptautiskā atjaunojošā taisnīguma sistēmu paceļ jaunos augstumos. Pēdējo trīs gadu laikā ir pieņemti ANO, ES, Eiropas Padomes un Amerikas valstu organizācijas juridiskie instrumenti un ir bijušas publikācijas, kas atspoguļo arvien pieaugošo vienprātību par nepieciešamību nodrošināt atjaunojošā taisnīguma pieejamību krimināllietās un citos konfliktos krimināltiesību jomā. Eiropas Padome ir gājusi vistālāk, ierosinot izpratnes maiņu, kas paceļ atjaunoto taisnīgumu pāri krimināltiesību divkosībai, integrējot atjaunojošos principus visā krimināltiesību procesā un tiesībsargājošo iestāžu iekšējās darbībās. Lai ieviestu šo politiku un vadlīnijas, būs vajadzīga izlēmīga, kolektīva rīcība, taču šie dokumenti ir pamats, kas padara likumīgu pilsoniskās sabiedrības aicinājumu mainīt institucionālo kultūru un sniegt pilsoņiem iespēju noteikt, vai atjaunojošais taisnīgums viņiem ir piemērots.

Rakstā ir uzsvērti un aplūkoti katra starptautiskā instrumenta galvenie elementi, norādot uz veidu, kādā tie veido un veicina atjaunojošo taisnīgumu, un liecinot par pieaugošo vienprātību attiecībā uz tā piemērojamību.