Pašaizsargājošās demokrātijas princips ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem, kas ticis atvasināts un konkretizēts Latvijas tiesiskajā sistēmā. Pašaizsargājošās demokrātijas principa mērķis ir aizsargāt Latvijas valsts neatkarību, kā arī no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas izrietošos un Satversmē ietvertos Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principus.¹ Kā savulaik tiesībpolitiski konstatējis Rainis, "ir pie mums personas un grupas, kas [..] noliedz un apkaro demokrātiju. Viņu nav daudz, bet viņi ir neatlaidīgi. [..] patiesībā viņi domā, ka demokrātija ir ļaunums. Un tāpēc [..] negribēt demokrātiju – mūsu Latvijas apstākļos – [nozīmē] negribēt Latvijas valsti".²

Šajā rakstā sniegts pārskats par pašaizsargājošās demokrātijas principa izpratni Latvijas tiesību praksē un tiesību zinātnē. Raksta ietvaros tiek identificēts pašaizsargājošās demokrātijas principa mērķis – aizsargāt Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnormu (demokrātisku tiesisku valsti), kā arī likumdevēja un tiesību piemērotāja uzdevumi demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzības nodrošināšanai.

Kā primāri likumdevējam, tā vēl jo vairāk tiesību piemērotājam (īpaši tiesām) ir pienākums nodrošināt, lai demokrātiska tiesiska valsts būtu aizsargāta, bet līdzās tam – arī nodrošināt, ka demokrātiska tiesiska valsts tiek saglabāta, proti, ka demokrātijas aizsardzība nevēršas pret pašu demokrātiju.

Pamatnormas aizsardzība

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas tiesisko sistēmu nosaka tās pamatnorma.³ "Latvija ir demokrātiska tiesiska valsts. Tas ir Latvijas suverēna (tautas) lēmums un Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma. No šīs pamatnormas tiek atvasināti vispārējie tiesību principi, kas noteic tiesiskās sistēmas saturu un struktūru. Pamatnorma kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem aizsargā suverēna vērtības."⁴

Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma definēta 1918. gada 18. novembrī, proklamējot Latvijas Republiku. Kā proklamēšanas aktā uzsvēris pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, "[Latvija] būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai".⁵

Pamatnorma ir suverēna politiskās gribas akts izveidot neatkarīgu valsti un tās tiesisko sistēmu uz paša suverēna noteiktu konstitucionālo vērtību un vispārējo tiesību principu pamata. "Pamatnormas avots ir suverēns. Pamatnormas saturs ir suverēna griba. Tātad suverēna griba noteic pamatnormas saturu, proti, to, kādā valstī suverēns vēlas dzīvot."⁶

Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma noteic Latvijas valsts un tās tiesiskās sistēmas ietvaru – (1) Latvija ir neatkarīga (suverēna) valsts, (2) Latvija ir demokrātiska valsts, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai, un (3) Latvija ir tiesiska valsts.⁷ Šie ir Latvijas valsts un tās tiesiskās sistēmas pamatprincipi, kas definēti 1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktā un nosaka Latvijas konstitucionālās identitātes pamatu. Kā secinājusi Satversmes tiesa, "Latvijas valsts balstās uz tādām pamatvērtībām, kas citstarp ietver pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu."⁸

K. Dišlers bija pārliecināts, ka Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma ir noteikta uz nenoteikti ilgu laiku un to varētu likvidēt tikai reakcionārs apvērsums valsts iekšienē vai naidīga ārēja pārspēka uzbrukums.⁹ Pamatnorma ir "suverēnās Latvijas tautas griba, tātad tas ir pamatlikums, kuram jāpadodas visām valsts iestādēm (arī nākošai likumdevēja iestādei, kura tiks sasaukta pēc Satversmes sapulces) valsts iekšienē un ar kuru jārēķinās visiem – kā draudzīgiem, tā naidīgiem spēkiem – ārpus Latvijas.