Darba tiesiskās attiecības ietver domstarpības starp tās subjektiem. Ar terminu "darba strīdi" tiek saprastas domstarpības, kas radušās starp darba tiesisko attiecību subjektiem saistībā ar darba noteikumu regulēšanu, kas nav atrisināti darba tiesību aktos, vai situācijām, kad viena no darba līguma pusēm vēlas uzlabot savu situāciju salīdzinājumā ar likumā noteikto; darba tiesisko attiecību subjektu interpretācijām par dažādām tiesību normām; normatīvo aktu prasību vai darba līguma noteikumu pārkāpumiem, pienākumu neizpildi vai tiesību nepareizu izmantošanu.¹

Tā kā ne visus darba strīdus var atrisināt ārpustiesas procesā, atsevišķos gadījumos rodas jautājums par to, kādus materiālus zaudējumus darbiniekam var radīt viņa prasības pieteikums, kuru tiesa tiesvedības laikā noraida. Ievērojot iepriekš minēto un lai viestu skaidrību par to, vai darba strīdos darba devējs var prasīt kādu tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, ir aktuāli analizēt tiesāšanās izdevumu jautājumu darba strīdos.

Darbinieka īpašais stāvoklis tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanā

Kā izriet no Latvijas Republikas Satversmes 92. panta, ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā un ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

Darba strīdos, kur darbinieks ir speciālais tiesību subjekts, tiesisko pamatu tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai sistēmiski regulē Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 41., 42. pants un 43. panta pirmās daļas 1. punkts.

Vispārīgi juridiskajā literatūrā atzīts, ka puse, kura zaudējusi procesā, atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību griezties tiesā.