Kā apliecina prejudiciālā nolēmuma process Eiropas Savienības Tiesā, nevarētu teikt, ka tiesvedība, kurā netiek noskaidroti fakti, ir neiedomājama. Tomēr nevar noliegt, ka faktu noskaidrošana ir viena no svarīgākajām tiesas funkcijām un uzdevumiem. Neraugoties uz to, starptautisko tiesu gadījumā, pretēji valsts tiesām, kurām pierādīšanas un pierādījumu sistēma ir skaidri paredzēta kādā attiecīgā procesuālajā likumā, to dibināšanas dokumenti pierādījumu un pierādīšanas jautājumus regulē reti. Un, pat ja šie jautājumi ir regulēti, kā, piemēram, Starptautiskās krimināltiesas gadījumā, tas vien nenozīmē, ka visi tiesneši pierādījumu un pierādīšanas sistēmu sapratīs vienādi vai vismaz ne krasi atšķirīgi.¹

Šis raksts piedāvā vienu skatījumu par pierādījumu un pierādīšanas noteikumu problemātiku starptautiskajās tiesībās, noskaidrojot tiesisko pamatu specifiskam pierādījumu un pierādīšanas tiesību jautājumam – starptautisko tiesu pilnvarām izdarīt nelabvēlīgus secinājumus par faktiem (adverse inference, turpmāk – nelabvēlīgs secinājums). Secinājums par šādu pilnvaru esību izdarīts atbilstoši metodoloģijai sekundāro un procesuālo noteikumu noskaidrošanai starptautiskajās tiesībās, kas definēta Starptautisko tiesību komisijas (International Law Commission, turpmāk – ILC) nesen pieņemtajā projektā par vispārējiem tiesību principiem starptautiskajās tiesībās² un balstoties uz projektā Tracing Inherent Powers iegūtajiem datiem par vairāk nekā 50 valstu tiesību sistēmām no dažādiem pasaules reģioniem un aptverot visas pasaules tiesību tradīcijas – kontinentālās Eiropas, common law, reliģisko tiesību un paražu tiesību sistēmas. Tomēr pirms pievēršanās secinājumam par starptautisko tiesu pilnvarām izdarīt nelabvēlīgus secinājumus, lai iepazīstinātu ar problemātikas plašāku kontekstu, tiks izklāstīts tas, kā starptautiskās tiesas līdz šim ir attiekušās pret pierādījumu un pierādīšanas noteikumiem.

1. Spriedums lietā Carter pret Krieviju

Ievadu starptautisko tiesu pierādījumu pārvaldes un faktu noskaidrošanas jeb starptautisko pierādīšanas un pierādījumu tiesību formulēšanas problemātikā piedāvā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – Tiesa) spriedums lietā Carter pret Krieviju³ (turpmāk – spriedums). Komentārus līdz šim spriedums izpelnījies saistībā ar tā pienesumu jurisdikcijas saiknes jēdzienā sūdzību, kas pamatotas ar tiesību uz dzīvību aizsardzību, gadījumos.⁴ Tomēr spriedums ir ievērojams arī ar to, ka tas rosina un sniedz pienesumu diskusijai par to, vai pastāv visām starptautiskajām tiesām kopīgi pierādīšanas un pierādījumu noteikumi. Šajā lietā Tiesai bija jāizlemj, kā izturēties pret Krievijas nesadarbošanos Tiesas procesā, ņemot vērā pārliecinošus, bet ne citas versijas pilnīgi izslēdzošus pierādījumus, ka Krievija ir atbildīga par Aleksandra Ļitviņenko nāvi. Šī raksta mērķiem ir noderīgi aplūkot Tiesas skaidrojumu par to, kādēļ tā varēja savu secinājumu par divu Krievijas pilsoņu rīcības attiecināmību uz Krieviju balstīt uz to, ka Krievija nesadarbojās. Tiesa spriedumā norādīja, ka tā varēja šādi rīkoties, jo ne Eiropas Cilvēktiesību konvencija (turpmāk – Konvencija), ne vispārējie principi, kas ir saistoši starptautiskajām tiesām, Tiesai nenosaka striktus pierādīšanas noteikumus.⁵ Secinājums par aizlieguma neesību nav īpaši pārliecinošs, ja pirms tā nav paskaidrots, no kāda avota šādas pilnvaras izriet. Tomēr pirms pievēršanās juridiskajam jautājumam ir vērtīgi atgādināt lietas faktus un tiesisko kontekstu.

2006. gada 3. novembrī bijušais VDK un FSB virsnieks Aleksandrs Ļitviņenko tika ievietots slimnīcā Londonā, kur 20 dienas vēlāk mira.