Mākslīgā intelekta akts² (turpmāk – MI akts) un Vispārīgā datu aizsardzības regula³(turpmāk – Datu regula)⁴ ir divi galvenie Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesiskie regulējumi, kuru dinamiskais duets (power couple)⁵ pārvalda iespējamos MI radītos riskus un to ietekmi uz cilvēka pamattiesībām. Šiem juridiskajiem instrumentiem ir kopīgs mērķis – aizsargāt indivīdu tiesības pasaulē, kurā aizvien pieaugoša nozīme ir tehnoloģijām, kuras kļūst aizvien personalizētākas, analizējot par cilvēku pieejamo personisko informāciju. Datu regulas uzsvars uz privātumu un datu aizsardzību kalpo par pamatu ar tādu MI saistītu risku vadīšanai, kas ietver fizisku personu datu apstrādi, savukārt MI akts paplašina risku vadības ietvaru, uzsvaru liekot uz plašāku ietekmi uz sabiedrību, tostarp pamattiesībām kopumā, novērtēšanu.

Abās regulās ir uzsvērtas uz risku balstītas pieejas, bet atšķiras to darbības joma un piemērošanas apjoms. Šajā rakstā autori pēta mijiedarbību starp šiem juridiskajiem ietvariem, galveno uzmanību pievēršot MI akta 27. pantam, kas nosaka nepieciešamību veikt ietekmes uz pamattiesībām novērtējumu augsta riska MI sistēmām⁶ un Datu regulas 35. panta noteikto prasību veikt novērtējumu par ietekmi uz datu aizsardzību, ja plānotā datu apstrāde varētu radīt augstu risku fiziskas personas tiesībām un brīvībām.

Augsta riska jēdziena noteikšana MI aktā un Datu regulā

Augsta riska sistēma

MI akts nostiprina riskos⁷ balstītu pieeju MI balstītu tehnoloģiju izstrādei un izmantošanai. Viens no MI akta pamatelementiem ir MI risinājumu klasifikācija atbilstoši to radītajiem riskiem: nepieņemama riska risinājumi, kuru izmantošana ir aizliegta;⁸ augsta riska risinājumi, kuri tiek izsmeļoši uzskaitīti un kuru izmantošanai jāatbilst precīziem kritērijiem;⁹ pārējie risinājumi, kas nav uzskatāmi ne par nepieņemamiem, ne par augsta riska risinājumiem.¹⁰ Minētajos kritērijos tiek ņemts vērā gan MI sistēmas izmantošanas veids,¹¹ gan joma, kurā plānots MI risinājumu izmantot.¹² Nosakot šādu “dubultu” kritēriju piemērošanas pienākumu, tiek panākts, ka paaugstinātas prasības attiecināmas tikai uz sistēmām, kas patiesi var radīt būtisku ietekmi uz fiziskas personas tiesībām un brīvībām.