"Latvijas Vēstnesī" 2001. gada 13. februārī ir publicēts prof. U. Krastiņa raksta "Par krimināltiesībām, kas prasa diskusiju" turpinājums, kurā prof. U. Krastiņš izteicis vairākus iebildumus pret V. Burkāna (LV 22.06.2000, Nr.236/239) un maniem (LV 7.11.2000, Nr.394/395) priekšlikumiem sakarā ar juridiskās personas kriminālatbildību. Domājams, ka dažas prof. U. Krastiņa tēzes prasa atbildi, bet dažas šī raksta autora tēzes — izvērstāku izteiksmi.

Vispirms jāsaka, ka prof. U. Krastiņš padarījis diskusiju vērtīgāku, pieskaroties dažām problēmām, kuras V. Burkāns un šī raksta autors bija atstājuši bez ievērības (iespējams, veltīgi). Piemēram, prof. U. Krastiņš vērsis uzmanību uz to, ka ir valstis, kuras savā likumdošanā atturējās no Eiropas Savienības rekomendāciju izpildes par juridisko personu kriminālatbildību. Viņš diezgan pamatoti norāda, ka Latvijai savās attiecībās ar ES nav "jāliecas pa vējam". Šī raksta autors, tāpat kā prof. U. Krastiņš, pieturas pie nepopulārā viedokļa, ka "divi reiz divi ir četri", pat ja Briselē vai Strasbūrā ir cits uzskats. Taču var minēt arī valsti, kas "nelokās ES vējos", tomēr savā likumdošanā ir noteikusi juridisko personu kriminālatbildību. Tā ir Ķīnas Tautas Republika.

Savu kritiku U. Krastiņš balsta uz to, kas nav atrodams viņa pozīcijas pretinieku rakstos, nevis uz to, kas tur ir. Diez vai šāda pieeja būtu pareiza. Lai savu viedokli pamatotu, atļaušos izanalizēt prof. U. Krastiņa argumentus, citējot tos pēc iespējas tuvāk paša prof. U. Krastiņa tekstam.

1) "Autori nav pētījuši, kā rietumvalstu juridiskajā literatūrā pamatots viedoklis par juridiskās personas kriminālatbildību."

Pirmkārt, diez vai jautājuma vēstures vispusīga un rūpīga izpēte ietilpst avīzes raksta autora uzdevumos. Tāda izpēte, kas iespējama un nepieciešama itin katrā tiesiskā problēmā, būtu vietā monogrāfijā, bet tas nenozīmē, ka rakstiem tādēļ ir jāizzūd kā "nezinātniskās literatūras" žanram.

Otrkārt, arī prof. U. Krastiņš nav īpaši iedziļinājies rietumvalstu autoru viedokļu analīzē, izsakot savus iebildumus pret juridiskās personas kriminālatbildības institūtu. Savā rakstā prof. U. Krastiņš aprobežojas tikai ar norādi uz nepieciešamību pētīt rietumvalstu autoru darbus.

Treškārt, kāda autora tāds vai citāds viedoklis par juridisko personu kriminālatbildību pats par sevi vēl nav arguments par labu vai sliktu grozījumiem Krimināllikumā un juridiskās personas kriminālatbildības koncepcijai.

2) Citā raksta daļā prof. U. Krastiņš apgalvo: " Situāciju, ka spēkā esošā Latvijas likumdošana citādi neļauj risināt juridisko personu atbildību, kā vien izmantojot Krimināllikumu, kurš jāpapildina ar normu, kas paredzētu juridisko personu kriminālatbildību, šie autori nepamato."

Diemžēl jāsaka, ka šis pārmetums ir nepelnīts, jo gan V. Burkāns, gan šī raksta autors tieši to arī uzsvēra, ka grozījumi likumdošanā ir nepieciešami, un šo rindu autors pat atļāvās piedāvāt šādas normas redakciju. Šo priekšlikumu prof. U. Krastiņš nemaz neanalizē, kaut gan pieļauju, ka ar savu pieredzi un zināšanām varētu to izdarīt un, iespējams, tādā veidā daudz veiksmīgāk apstrīdēt savu oponentu koncepciju un pārliecināt "Latvijas Vēstneša" lasītājus (un vismaz vienu no viņa uzskatu pretiniekiem) par tās nepareizību.

3) Prof. U. Krastiņš norāda, ka pašreizējais kriminālatbildības režīms grūti attiecināms vai nemaz nav attiecināms uz juridiskām personām. Šādām norādēm varētu tikai pievienoties, un ar tām šo rindu autors problēmas analīzi arī iesāka, taču sacītais liecina tikai par to, ka juridisko personu kriminālatbildības režīmam ir jāatšķiras no fizisko personu kriminālatbildības un līdz ar kopīgām pazīmēm šiem diviem režīmiem būs nepieciešamas arī atšķirības.

Pievērsīsim uzmanību tam, ka likumdevējs ir noteicis dažādus naudas sodu apmērus fiziskajām un juridiskajām personām APK 26.p. 1.d. Šo normu, starp citu, arī prof. U. Krastiņš min savā rakstā. Nekas netraucē to pašu izdarīt arī krimināltiesībās. Cits jautājums — kāpēc tas ir vajadzīgs, bet par šo jautājumu autors pietiekami daudz rakstījis iepriekšējā rakstā, lai neatkārtotos šajā.

4) Prof. U. Krastiņš citē šādu šī raksta autora tēzi: "Ja galu galā juridiskā persona darbojas kā zināms cilvēku kolektīvs, tad ne vien atsevišķi cilvēki, bet arī cilvēku kolektīvs aktīvi darbojas.