Aivars Lošmanis, LL.M., LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras asistents, — "Latvijas Vēstnesim"

Ir apritējis gandrīz gads, kopš Saeima pirmajā lasījumā pieņēma valdības iesniegto Komerclikuma projektu. Projekts bija pieejams plašam interesentu lokam, un par to viedokļus ir pauduši gan juristi, gan ekonomisti. Tie ir bijuši visnotaļ dažādi. Tomēr grūti apstrīdēt to, ka Komerclikums ir nepieciešama Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa. Nav šaubu par to, ka pašreiz spēkā esošā uzņēmējdarbības likumdošana ir sevi izsmēlusi un nebūt neveic tās funkcijas, kuras katrā Eiropas valstī pilda komerctiesības. Deviņdesmito gadu sākumā un vidū tapusī uzņēmējdarbības likumdošana atspoguļo tā laika tendenci risināt dažādus privāttiesiskus jautājumus ar imperatīvām un administratīvām metodēm.1 Jāatzīmē, ka diemžēl šajā nozarē neizveidojās vērā ņemama tiesību doktrīna, netika veikti sistemātiski pētījumi, kā arī netika apkopota un pētīta tiesu prakse. Tādēļ nākas sastapties ar bieži vien neadekvātiem dažādu tiesisko konfliktsituāciju risinājumiem un saziņas līdzekļos paustiem uzskatiem par Latvijas likumdošanas "nesakārtotību". Tāpēc nav nekāda pamata runāt par pašreiz spēkā esošajām uzņēmējdarbības tiesībām kā par komerctiesībām tādā izpratnē, kāda par tām ir kontinentālās Eiropas valstīs.

Ar Komerclikuma pieņemšanu un uzņēmējdarbības likumdošanas aktu atzīšanu par spēku zaudējušiem likumdevējs spers nozīmīgu soli ceļā uz Rietumu standartiem atbilstoša privāttiesiskā regulējuma ieviešanu Latvijā, kurš, pirmkārt, atbildīs Eiropas Kopienas direktīvām sabiedrību tiesībās, kas ir viens no priekšnoteikumiem Latvijas sekmīgai integrācijai Eiropas Savienības saimnieciskajā un tiesiskajā vidē.