FLYLAL lieta un no tās izrietošās atziņas

Viens no Latvijas spilgtākajiem prakses piemēriem publiskās kārtības atrunas jeb ordre public izmantošanai par pamatu citā dalībvalstī pieņemta tiesas nolēmuma atzīšanas un izpildes atteikumam ir tā sauktā FlyLAL lieta, kurā pretējās pusēs bija nonākušas Lietuvas maksātnespējīgā lidsabiedrība FlyLAL kā prasītāja un Rīgas Starptautiskā lidosta ar nacionālo lidsabiedrību AS “Air Baltic” kā atbildētājas.³

Īsumā FlyLAL uzskatīja, ka tai esot radušies zaudējumi, jo Latvijā un Lietuvā esot īstenotas pret konkurenci vērstas darbības. AS “Air Baltic” Latvijas lidostas maksājumu atlaižu politikas ietvaros esot ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli. Latvijā piešķirtās atlaides no maksājumiem cita starpā esot devušas iespēju AS “Air Baltic” Viļņas lidostā darboties ar dempinga cenām. Ar šādu pamatojumu FlyLAL vērsās Lietuvas tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzību. Tiesvedības ietvaros Lietuvā tika pieņemts pagaidu aizsardzības lēmums pret atbildētājām, kuru FlyLAL Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai lūdza atzīt un izpildīt Latvijā. Sākotnēji FlyLAL pieteikums tika apmierināts, taču atbildētājas to pārsūdzēja Senātā, kas vērsās Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – Tiesa) ar prejudiciālajiem jautājumiem.⁴ Šī raksta kontekstā aktuāls ir Senāta jautājums: vai publiskās kārtības klauzulu⁵ var saprast tādējādi, ka sprieduma par pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu atzīšana ir pretēja dalībvalsts publiskajai kārtībai, ja (i) kā galvenais arguments pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanai ir minēta prasības ievērojamā summa bez pamatota un argumentēta aprēķina, (ii) ja, atzīstot un izpildot šādu nolēmumu, atbildētājiem var rasties zaudējumi, kurus prasības noraidīšanas gadījumā nebūs iespējams piedzīt no bankrotējušas komercsabiedrības, kāda ir prasītāja, kas rezultātā skar izpildes valsts ekonomiskās intereses, tādējādi apdraudot valsts drošību, ievērojot to, ka Latvijas Republika ir starptautiskās lidostas “Rīga” 100 % akciju īpašniece un 52,6 % AS “Air Baltic” akciju īpašniece?⁶

Tiesas atbilde bija šāda. Pirmā jautājuma sakarā Tiesa nesaredzēja Lietuvas spriedumā pamatojuma trūkumu, jo, tās ieskatā, bija iespējams izsekot argumentācijas gaitai, kuras rezultātā tika noteikts konkrēto summu apmērs. Otrā jautājuma sakarā lietas dalībniekiem bija iespēja pārsūdzēt lēmumu un lietas dalībnieki ir izmantojuši šādu iespēju. Tādējādi lietas taisnīgas izskatīšanas pamatprincipi tika ievēroti un nevar uzskatīt, ka būtu noticis publiskās kārtības pārkāpums. Tiesa pievienojās ģenerāladvokātes viedokļa 84. un 85. rindkopai, kurās secināts, ka ordre public jēdziens aizsargā tiesiskās intereses, kas izpaužas tiesību normā, nevis tīri saimnieciskas intereses. Tā tas ir arī tad, ja publiskās varas subjekts darbojas kā tirgus dalībnieks, konkrētajā gadījumā – kā akcionārs, un tādējādi pakļauj sevi riskam ciest noteiktus zaudējumus.