Mag.iur. Artūrs Kučs, LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta pētnieks, Sabiedriskās politikas centra “PROVIDUS” stipendiāts, – “Latvijas Vēstnesim”

Raksta pamatā – referāts seminārā “Goda un cieņas aizsardzība Krimināllikumā”, kas notika Rīgā 19. septembrī

Raksturojot Krimināllikuma normas, kas regulē goda un cieņas aizskaršanu, vispirms jāmin vispārējās Krimināllikuma normas: KL 156.pantu par goda aizskaršanu; KL 157.pantu par neslavas celšanu un KL 158.pantu par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Bez tam Krimināllikums paredz arī divus kvalificētos pantus par goda un cieņas aizsardzību. Te jāmin KL 271.pants, kas paredz atbildību par varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu, un KL 339.pants, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem militārajā dienestā un paredz atbildību par militārpersonas goda aizskaršanu.

Runājot par vispārējiem Krimināllikuma pantiem, atgādināšu, ka šī gada jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Krimināllikuma 156.pantā un 157.pantā, izslēdzot kā sodu arestu, bet paaugstinot par šiem nodarījumiem piemērojamo maksimālo naudas soda apmēru.1 Iepazīstoties ar lietām, kas nonāk tiesās par šiem jautājumiem, domāju, ka šāds solis ir likumsakarīgs un par šādiem nodarījumiem vispiemērotākais būtu tieši naudas sods. Jāsaka, ka tiesas visās lietās no tām, kas man bija pieejamas saistībā ar šiem trijiem vispārīgajiem goda un cieņas aizsardzības pantiem, bija piemērojušas tieši naudas sodu.2

Taču neizmainīts tā arī palicis KL 158.