Mag.iur. Elēna Lodočkina, Valsts prezidenta Kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītājas vietniece

Raksta pamatā referāts konferencē “Probācijas institūta attīstība Latvijā” Valmierā 2003. gada 24. septembrī

Probācijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā. Īpaša loma šī institūta aizsākšanā pieder Skandināvijas valstīm. Lielākajā daļā Eiropas valstu sākotnēji atsevišķu brīvprātīgo un privātorganizāciju sākto probācijas darbu pakāpeniski pārņēmušas profesionālas valsts finansētas organizācijas un iestādes.

Probācijas pavēle kā sankcija ir definēta Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dokumentos kā nosacīta soda izpildes atlikšana, likumpārkāpēju nododot individuālā uzraudzībā, sniedzot viņam sociālu palīdzību vai ārstēšanos. Eiropas Savienības valstīs probācijas darbība noris divos virzienos – preventīvie pasākumi un recidīva ierobežošana.

Par probāciju esam runājuši un runāsim vēl daudz un dažādās auditorijās. Probācijas mērķis ir sniegt ieguldījumu sabiedrības drošības stiprināšanā, bet funkcijas ir atkarīgas no konkrētās valsts kriminālprocesa īpatnībām un sodu sistēmas. Kā galvenās jāizdala šādas: izvērtējot likumpārkāpēja personību, objektīvas un vispusīgas informācijas sniegšana tiesībaizsardzības iestādēm; atbalsts likumpārkāpējam jebkurā kriminālās tiesvedības stadijā; likumpārkāpēja uzraudzība, attīstot pozitīva dzīvesveida iemaņas, veicinot personas sociālo integrāciju; atbalsts ieslodzītajiem, sagatavojot tos dzīvei brīvībā; postpenitenciārā palīdzība. Nevar aizmirst arī par palīdzību likumpārkāpējam saglabāt un attīstīt attiecības ar tuviniekiem un līdzcilvēkiem, sekmējot viņu atbalstu likumpārkāpējam nākotnē.

Līdz 1940. gadam Latvijā uzraudzību vairāk orientēja uz bijušajiem ieslodzītajiem, un Latvijas Sodu izpildes kodeksā (Latvijas SIK) ar probāciju saprot palīdzību bijušajiem ieslodzītajiem iekļauties dzīvē, brīvībā esot, bet pašlaik par probāciju runājam daudz plašākā izpratnē. Blakus probācijas darbam ar bijušajiem ieslodzītajiem ir brīvības atņemšanai alternatīvo sodu izpilde, izlīguma organizēšana ar starpnieka palīdzību un personas uzraudzība, kura atbrīvota no kriminālatbildības nosacīti. Pēdējo divu kriminālprocesuālās vienošanās elementu kvalitatīvas piemērošanas intensitāte ir tieši saistīta ar kriminalizācijas mazināšanu valstī.

Pastāv iespēja probācijas darbību attiecināt arī uz tām personām, kurām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums. Šāds apsvērums tiek pamatots ar to, ka jau pirmajās kriminālprocesa stadijās iespējams iegūt vispusīgu informāciju par personu un apcietinājumam ne vienmēr sekos un ne vienmēr jāseko cietumsodam.