1927. gada vasarā kāda “Caur 18. marta likumu cietušo biedrība” iesāka parakstu vākšanu par šādu likumprojektu: “Likums par Latvijas Republikas otrās Saeimas atsaukšanu. 1. Latvijas Republikas otro Saeimu, kura ievēlēta 1925. g. oktobra mēnesī, atlaist”.47 Šī iniciatīva gan nekur tālu netika, jo netika savākti nepieciešamie 1000 vēlētāju paraksti, lai oficiāli sāktu 1/10 daļas vēlētāju parakstu vākšanu, toties pasākums radīja interesantu diskusiju par to, vai 1/10 daļa vēlētāju var ierosināt Saeimas atlaišanu ar likumprojekta palīdzību. Pauls Šīmans šajā jautājumā bija lakonisks – “parlamenta atlaišanu, kuras ierosināšanas tiesības nepārprotami piešķirtas Valsts prezidentam, varētu panākt arī ar tautas iniciatīvu, ja tā būtu ietērpta likuma formā”.48 Tomēr par pārliecinošāku jāatzīst Arveda Berga un Kārļa Dišlera argumentācija, ka šāds likumprojekts nevar tikt iesniegts Saeimā. Arveds Bergs norādīja, ka šāds likumprojekts būtu pieļaujams līdz ar grozījumu Satversmes 10. pantā, kas noteiktu, ka otrā Saeima atlaižama uz tautas iniciatīvas pamata. Savukārt Kārlis Dišlers rakstīja – “šis ierosinājums nesaskan ar mūsu Satversmi un ir ieskatāms kā pilnīgi nekonstitucionāls. Šādā ceļā, t.i., vienkārša likuma ierosināšanas un pieņemšanas ceļā, Saeimas pilnvaru laiks nevar tikt saīsināts un tagadējai Satversmei pastāvot, šādā ceļā neviena atsevišķa Saeima nevar tikt atlaista pirms viņas pilnvaru laika notecējuma.