Ievads

Ilgtspējība ir bieži lietots vārds dažādās nozarēs. 17 ilgtspējīgās attīstības mērķi (ANO Ģenerālā asambleja),¹ Parīzes nolīgums,² Līgums par Eiropas Savienību³ – vairāki starptautiski dokumenti, iniciatīvas un arī juridiski teksti piemin ilgtspēju kā vienu no mērķiem vai vērtībām, uz kuru tiekties sabiedrībai. 2014. gadā ilgtspējība tika iekļauta arīdzan Latvijas Republikas Satversmes ievadā,⁴ kas savukārt norāda uz šī principa nozīmīgumu un aktualitāti nacionālā līmenī.

Kaut gan 21. gadsimtā ilgtspējīgās attīstības termins tiek arvien plašāk izmantots,⁵ tā statuss tiesiskajā sistēmā nav viennozīmīgs. Jau 2015. gadā tika izteikts viedoklis, ka ilgtspēja varētu kļūt par “jaunu” vispārējo tiesību principu⁶ (šeit ir jāpiemin, ka visi vispārējie tiesību principi jau pastāv noteiktā tiesiskā sistēmā, tomēr tos ar laiku atklāj un konkretizē galvenokārt tiesību piemērošanas ceļā).⁷ Ilgtspējības kā tiesību principa saturs nav plaši raksturots tiesību literatūrā, līdz ar to raksta mērķis ir noskaidrot, cik tālu ir attīstījusies ilgtspējības kā vispārējā tiesību principa izpratne un saturs Latvijas tiesiskajā sistēmā, īpaši pievēršoties tiesu praksei. Šajā rakstā, pirmkārt, tiks iezīmēts ilgtspējības principa jēdziens un saturs, un, otrkārt, tiks apskatīta Latvijas tiesu prakse ilgtspējības galvenajos pamatvirzienos – vides, sociālajās un ekonomiskajās tiesībās, ietverot arī vispārīgu principa nozīmi minētajos pamatvirzienos. Visbeidzot, rakstā tiks izvirzīti secinājumi par ilgtspējības principa saturu un turpmāko attīstību.

Ilgtspējības principa definīcija

Par pirmo mūsdienu ilgtspējības definīciju uzskata Bruntlandes ziņojumā (Brundtland Report) rakstīto, proti, ka “ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas atbilst pašreizējām vajadzībām un neapdraud iespējas īstenot nākamo paaudžu vajadzības”.⁸ Savukārt ilgtspējības jēdziena izplatību pasaulē galvenokārt saista ar 1992. gada Riodežaneiro deklarāciju “Par vidi un attīstību”⁹ un tajā noteiktajiem principiem (pirmo un trešo principu).¹⁰ Pirmais princips paredz, ka centieniem pēc ilgtspējīgas attīstības jābūt orientētiem uz cilvēku un ka cilvēkiem ir tiesības uz veselīgu un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu. Trešais princips nosaka, ka tiesības uz attīstību ir jāīsteno tā, ka mūsdienu paaudžu attīstības un vides vajadzības taisnīgā veidā tiek saskaņotas ar nākamo paaudžu vajadzībām.¹¹

Tāda atziņa sakrīt arī ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) judikatūru, kur teikts, ka par ilgtspējīgu attīstību var nosaukt tādu “sabiedrības labklājības un ekonomikas integrētu un līdzsvarotu attīstību, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas”.¹² Līdzīgu skaidrojumu var atrast arī citu nozaru zinātniskajā literatūrā.¹³ Apziņa par šādu starppaaudžu taisnīgumu ir īpaši nozīmīga 21. gadsimtā, kur pastāvīga neatjaunojamo un citu resursu izlietošana rada ne tikai ekoloģiskus, bet arī ģeopolitiskus draudus. Piemēram, atkarība no citu valstu neatjaunojamajiem resursiem ir ne tikai videi postoša, bet arī neilgtspējīga drošības ziņā.

Taisnīga attīstība ir tāda, kur viena paaudze neizmanto savus resursus pārmērīgi¹⁴ – tā ir sociālā taisnīguma izpausme.