Jau Bībelē¹ teikts: “Gods tam, kurš izvairās ķildas…” (Sak. 20:3) un “Kā ūdeni palaist ir strīdu sākt – pirms ķilda vaļā, aizdari slūžas!” (Sak. 17:14). Tāpat teikts: “Kas prot muti turēt, tas kaut ko jau zina, kam vēss prāts, tas sapratis!” (Sak. 17:27) un “Nāve un dzīvība - mēles varā…” (Sak. 18:21). Kā arī teikts: “Kul mēdītāju, lai vientiesis mācās!” (Sak. 19:25)

Cilvēks ir emocionāla būtne, un gan pašos cilvēku sabiedrības pirmsākumos, gan mūsdienās vienmēr pastāvējusi aktuāla problemātika ar vairāk vai mazāk apzinātiem vai neapzinātiem verbāliem emociju izvirdumiem, savstarpēju apvainojumu, nepatiesu apgalvojumu publisku izteikšanu, kā arī nepieciešamību veikt šādu negāciju prevenci, ierobežošanu un pāridarījumos cietušo gandarīšanu. Arī senie romieši savulaik tika mēģinājuši rast minētās problemātikas risinājumus, kas varētu būt interesanti vai pat zināmā mērā izmantojami mūsdienās. Tādējādi lasītāju uzmanībai tiek piedāvāts ieskats autoru veikta romiešu tiesību pirmavotu pētījuma rezultātos attiecībā uz seno romiešu izmantotajiem tiesiskajiem mehānismiem cīņai pret personas cieņas un goda aizskaršanu ar publisku verbālu uzbrukumu – t.s. nozākāšanas (convicium) starpniecību.

Pētījuma ietvaros realizēta tā sauktās Justiniāna kodifikācijas (pazīstama arī ar nosaukumu “Corpus Iuris Civilis”) daļās Codex Iustinianus (Justiniāna kodekss, 534. AD),² Digesta seu Pandectae (Sakārtojums vai sakopojums, 533. AD),³ Institutiones sive elementa (Institūcijas jeb elementi, 533. AD),⁴ Novellae (Novellas – novellae leges (jaunie likumi), 535.–565. AD),⁵ kā arī Gaja Institūcijās (Gaius Institutiones ~161. AD)⁶ ietvertās informācijas izpēte un analīze, izmantojot induktīvo, deduktīvo un salīdzinošo metodi.

Nozākāšanas jēdziens

Nozākāšana (convicium – lat.) bija verbāls, vārdisks uzbrukums, apvainojums, pārkāpums, aizskarot personas godu un cieņu.⁷

Avotos apgalvots, ka apzīmējums convicium esot radies no latīņu valodas vārdiem concitatio (uztraukums/uzbudinājums) un conventus (sapulce): “Nozākāšana tomēr sacīta tiek vai [nu] no [vārda] “uztraukums/uzbudinājums” vai no [vārda] “sapulce”, tas ir, no [vairāku] balsu apvienojuma [cēlusies].⁸ Jo patiesi vienā vairākas balsis [kopā] savāktas tiek,⁹ nozākāšana saukta tiek [par] it kā [kopā] sasaukšanos.”¹⁰ (D 47.10.15.4)

Tā tika uzskatīta par iniuria - pārestību-prettiesisku darbību: “Nozākāšana - [tai par] pārestību-prettiesisku darbību būt, Labeons¹¹ saka.”¹² (D 47.10.15.3) “Pārestību-prettiesisku darbību tomēr nodarīt [var], [kā] Labeons saka, vai [nu] no lietas vai [nu] no vārdiem:¹³ no lietas, katrreiz [kad] rokas pieliktas tiek,¹⁴ no vārdiem tomēr, katrreiz [kad] nevis rokas pieliktas tiek,¹⁵ [bet] nozākāšana izdarīta tiek.”¹⁶ (D 47.10.1.1)

Šeit jānorāda, ka ar pārestību - prettiesisku darbību (iniuria) tika saprasta dažādu pazemojošu pārestību nodarīšana – sišana ar dūrēm vai nūju, pēršana ar pletni, publiska apsaukāšana, īpašuma atņemšana, nepamatoti apgalvojot, ka cietušais ir vainīgajam parādā, aizvainojošu vārsmu vai muzikālu darbu sacerēšana un pavairošana, iepriekšminēto darbību veicināšana, uzmākšanās precētām sievietēm vai mazgadīgajiem u.c. līdzīgas darbības.¹⁷ Piemēram: “Pārestība-prettiesiska darbība tomēr pastrādāta tiek ne tikai, kad kāds ar dūri, piemēram, vai rungām kauts un pat pērts būs,¹⁸ bet pat [tad] ja kādam nozākāšana nodarīta būs bijusi¹⁹ vai ja kura manta, it kā parādnieka, valdīta tikusi būs no tā, kurš saprot, [ka cietušais] nav neko viņam pašam parādā,²⁰ vai ja kāds, lai neslavu kāda [vairotu], rakstu vai vārsmu uzrakstījis, sakomponējis, publicējis tiks, [vai] no ļauna viltus rīkojies būs, [lai] kur ko tādu [kāds] lai darījis tiek;²¹ vai ja kāds ģimenes māti vai brīvdzimušu/nepilngadīgu jaunekli vai jaunavu vajājis būs bijis,²² vai ja kura šķīstība uzbrukšanai pakļauta teikta tiks,²³ un visbeidzot, ar citiem daudziem veidiem ir jāatzīst pārestību-prettiesisku darbību [par] izpaudušos.”²⁴ (I 4.4.1)

Ja pārestību-prettiesisku darbību izdarīja kādos vainu pastiprinošos apstākļos, tā tika kvalificēta kā “briesmīga” (atrox): “Briesmīgu pārestību-prettiesisku darbību [par] it kā aizvainojošāku un smagāku atzīstam.”²⁵ (D 47.10.7.7)

Šādi vainu pastiprinoši apstākļi varēja izrietēt no cietušā īpašā statusa, brīža, kad nodarījums pastrādāts, nodarījuma izraisīto seku smaguma: “[Par] briesmīgu tomēr pārestību-prettiesisku darbību vai [nu atkarība] no personas vai no laika, vai no lietas pašas padara…”²⁶ (D 47.10.7.8)

Saskaņā ar romiešu legālajiem priekšstatiem saistībā ar cietušo īpašo statusu pārestību-prettiesisku darbību uzskatīja par “briesmīgu” - izdarītu vainu pastiprinošos apstākļos, ja tā tika vērsta pret vēlētām valsts amatpersonām – maģistrātiem, tāpat “briesmīgas” bija pārestības-prettiesiskas darbības, kuras bērni nodarīja saviem vecākiem un klienti saviem patroniem: “No personas briesmīgāka pārestība-prettiesiska darbība kļūst, kad tāpēc ka maģistrātam, tāpēc ka vecākam [vai] patronam [to] nodara…”²⁷ (D 47.10.7.8)

Saistībā ar izdarīšanas brīdi pārestība-prettiesiska darbība kļuva “briesmīga”, ja tika pastrādāta azartspēļu spēlēšanas laikā, kā arī brīžos, kad tā notikusi publiski, visiem redzot, un/vai valsts amatpersonas - pretora klātbūtnē: “…no laika [briesmīgāka