2024. gada 4. jūlijs iezīmēja būtisku pagrieziena punktu šķīrējtiesu regulējuma attīstībā Latvijā. Spēkā stājās grozījumi Šķīrējtiesu likumā¹ un Civilprocesa likumā,² kas ne vien novērsa ilgstoši identificētas sistēmiskas nepilnības, bet arī pietuvināja Latvijas regulējumu starptautiski atzītiem šķīrējtiesu standartiem. Šīs pārmaiņas nebija nejaušas – to pamatā bija Satversmes tiesas 2023. gada 23. februāra spriedums lietā Nr. 2022-03-01,³ kā arī mērķtiecīga orientācija uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) Starptautiskās komercšķīrējtiesas parauglikuma (turpmāk – Parauglikums) risinājumiem.⁴

Lai gan šķīrējtiesa tradicionāli tiek uzlūkota kā alternatīva valsts tiesai, kuras pamatā ir pušu autonomija un sprieduma galīgums, šī autonomija tiesiskas valsts ietvaros nav absolūta. Līdz grozījumu pieņemšanai valsts tiesu iesaiste šķīrējtiesu procesa uzraudzībā Latvijā bija ierobežota, un Satversmes tiesa konstatēja, ka pastāvošie mehānismi nenodrošina Satversmes 92. pantā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu īstenošanu.⁵

Reaģējot uz Satversmes tiesas spriedumu, likumdevējs ieviesa vairākus jaunus institūtus, paplašinot valsts tiesu lomu gan šķīrējtiesas sprieduma pēckontroles, gan procesa nodrošināšanas posmā. Tostarp tika paredzēta iespēja izņēmuma kārtā apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu, ieviešot starptautiskajā praksē atzītu šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas (set aside) procesu. Jaunais regulējums noteica līdzsvaru starp šķīrējtiesas autonomiju un valsts tiesas kontroles apjomu.

Kopš grozījumu stāšanās spēkā jau ir izveidojusies pirmā tiesu prakse, kas ļauj izvērtēt, kā regulējums darbojas praksē, kā tiesas un citi procesa dalībnieki izmanto tiem piešķirtos instrumentus un vai likumdevēja ieceres ir tikušas sasniegtas.

1. Grozījumu intertemporālā piemērošana

Vispirms jānorāda, ka uz šķīrējtiesas spriedumiem, kas pieņemti pirms grozījumu spēkā stāšanās, nav attiecināms jaunais regulējums. Šis intertemporālās piemērojamības aspekts aplūkots civillietā Nr. 3-12/13528-24/23.⁶ Šajā lietā tiesa vērtēja jautājumu par Satversmes tiesas 2023. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-03-01 ietekmi uz šķīrējtiesas spriedumu apstrīdēšanas kārtību laika posmā no 2024. gada 1. marta līdz 2024. gada 4. jūlijam.

Tiesa noraidīja atbildētāja argumentus par regulējuma vakuumu un nepieciešamību piemērot Civilprocesa likuma 533.¹ pantā noteikto 30 dienu termiņu⁷ ar atpakaļvērstu spēku. Tiesas visās instancēs, tostarp Senāts kasācijas instancē,⁸ atzina, ka nav pamata procesuālo normu retroaktīvai piemērošanai, jo likumdevējs apzināti neesot ietvēris regulējumam pārejas noteikumus, līdz ar to nepastāv neapzināts likumdevēja lēmums, kas attaisnotu tiesību tālākveidošanas nepieciešamību.

Satversmes tiesa spriedumā pamatoja, ka regulējums, kas neparedz šķīrējtiesas procesa uzraudzību gadījumos, kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.⁹ Proti, Satversmes tiesa secināja, ka tas pārkāpj tiesiskās drošības principu, jo tiek pieļauta tiesiski nenoteikta situācija.¹⁰ Iepriekš norādītājā civillietā tiesa secināja, ka nepastāv Satversmes tiesas spriedumā norādītie apstākļi, proti, spriedums bija izpildāms Latvijā (ne ārvalstīs), un sprieduma izpildei bija nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, turklāt tas arī laicīgi tika izdarīts.

Vienlaikus no šī sprieduma ir secināms, ka situācijā, kad likumdevējs nav izstrādājis pārejas noteikumus grozījumiem, joprojām pastāv iespēja, kurā šķīrējtiesas spriedumi, kas pieņemti pirms grozījumu spēkā stāšanās, var tikt iesniegti izpildei vēl 10 gadus, un personai, pret kuru spriedums taisīts, nav nekādu tiesisku iespēju aizstāvēties pret to, kā vien gaidīt, kad tiks veikta sprieduma atzīšana un izpilde. Protams, pārejas noteikumu neesamība varētu būt skaidrojama ar interešu līdzsvarošanu starp pusēm, tomēr vienlaikus nevar izslēgt, ka to neesamība var radīt netaisnīgas situācijas, kas varētu būt līdzvērtīgas Satversmes tiesas sprie‑
dumā apskatītajam gadījumam.

2. Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas termiņš

Lai arī viens no grozījumu galvenajiem mērķiem ir bijis Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāvošā regulējuma pielāgošana starptautiskajiem standartiem un Parauglikumam,¹¹ konstatējama zināma neatbilstība Parauglikumā ietvertajam regulējumam. Proti, Civilprocesa likuma 533.¹ pantā noteiktais 30 dienu termiņš šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanai tiek skaitīts no sprieduma taisīšanas dienas, nevis no tā saņemšanas dienas, kā tas paredzēts Parauglikuma 33. pantā (“Within thirty days of receipt of the award [..]”).¹²

Praksē potenciāli varētu rasties strīds par termiņa ievērošanu, t.i., vai 30 dienu termiņa skaitīšana jāuzsāk no sprieduma taisīšanas dienas tādā izpratnē, ka taisīšanas diena ir sprieduma pieņemšanas diena, vai tomēr regulējums jāinterpretē atbilstoši Parauglikumam, t.i., ar šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas termiņa atskaites sākumu saprotot faktisko sprieduma saņemšanas dienu, šķīrējtiesas spriedumam nonākot pušu rīcībā. Tas, kā šo jautājumu vērtētu tiesas, nav paredzams, bet risks, ka tiesa nepieņemtu šādu šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas pieteikumu saistībā ar procesuālā termiņa nokavējumu, vērtējams kā augsts.