23. Septembris 2014 /NR. 37 (839)
Skaidrojumi. Viedokļi
Sabiedrības līdzdalības paradigma ietekmes uz vidi novērtējuma procesā
4
Mg.iur.
Leila Neimane
LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Sabiedrības līdzdalība ir viens no vides aizsardzības instrumentiem. Sabiedrības līdzdalība kā nepieciešama procesa sastāvdaļa vides tiesību normās galvenokārt ir noteikta teritorijas plānojumu izstrādāšanas gaitā, būvniecības procesā, dabas aizsardzības plānu pieņemšanā, piesārņojuma atļauju izsniegšanas vai pārskatīšanas gadījumos, kā arī ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā. Sabiedrības līdzdalība ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā nodrošina vides aizsardzības efektivitātes paaugstināšanu un tāda lēmuma, kas atbilst sabiedrības interesēm, pieņemšanu. Līdzdalības demokrātija, kas Latvijā tiek īstenota, lielā mērā pateicoties nevalstisko organizāciju aktivitātēm, ir balsts dažādo interešu saskaņošanai vides jomā.

Līdzdalības demokrātija kā mūsdienīgākā sabiedrības līdzdalības forma

Mūsdienās sabiedrības līdzdalība tiek apzīmēta ar jēdzienu "līdzdalības demokrātija" (participatory democracy – angļu val.; la démocratie participative – franču val.) un ir atbildes reakcija uz reprezentatīvās demokrātijas krīzi gan globālā, gan nacionālā mērogā.1 Līdzdalības demokrātija ir balstīta demokrātiskas valsts pamatidejā – uz politiskās vienlīdzības demokrātiskajām vērtībām un tautas suverenitātes koncepciju, t.i., demokrātiska valsts ir arī tiesiska valsts, bet "atbilstoši mūsdienu izpratnei tiesiska valsts ir ne tikai tāda formālā izpratnē (likuma valsts), bet arī materiālā izpausmē – taisnīguma valsts".2 Demokrātiska republika ir valsts, kas pieder tautai, visas tautas valsts (res populi, respublica – latīņu val.) jeb, kā ir izteicis I. Kants, "valsts ir tauta, kas pati sevi valda".3

Marija Helēna Bakē (Marie Hélène Bacqué) un Īvs Sintomers (Yves Sintomer) norāda, ka mūsdienās ir izšķiramas šādas līdzdalības demokrātijas paradigmas: vadības, sociālā, ekoloģiskā un ekonomiskā, kas apvienojas epistomoloģiskā pozīcijā, kura aizstāv dažādu zināšanu kombinēšanas vai konfrontācijas nepieciešamību, lai rastu labāko risinājumu, uzsverot tieši "pilsoņu zināšanu" ieintegrēšanas nozīmi lēmumu pieņemšanā.4 Šīs visas paradigmas savstarpēji krustojas un kombinē dažādas sabiedrības vērtības.

Sabiedrības vajadzības vienmēr būs valsts vajadzības, bet valsts varas vajadzības ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, kas balstīta uz "kapitālu pieeju"–"nacionālo bagātību"–"vērtību pieeju", ir atzīts, ka Latvijas galvenais kapitāls un vērtības ir cilvēki – viņu spējas, zināšanas un talanti, Latvijas daba, vide un telpa, kultūras mantojums un radošums, "spēja sadarboties un kopā izdarīt to, ko nav iespējams paveikt katram atsevišķi".5

Sabiedrības līdzdalības tiesību institūta pamati Latvijā ir rodami Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pantā, kas noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika".6 No Satversmes 1. panta izriet visi būtiskākie demokrātiskas tiesiskas valsts principi,7 kas veido sabiedrības pastāvēšanas pamatu, un tiem ir pakļautas visas pārējās tiesību normas un visa sabiedrība.8 Satversmes 1. pants ir tautas kopīgo vērtību simbols.

Mūsdienīgā demokrātiskas valsts iekārtas izpratnē sabiedrības līdzdalība ir sabiedrības iesaistīšanās tādu jautājumu risināšanā, kas ar valsts pārvaldes mehānismu palīdzību tiek risināti visas sabiedrības interesēs, vai arī process, kurā sabiedrības apsvērumi, vajadzības un vērtības, kas kā saistviela "cementē" gan sabiedrību, gan politiku un pārvaldību, tiek iekļautas valsts un organizāciju lēmumu pieņemšanā.9 Sabiedrības intereses ir sabiedrības vajadzības, kuras tā patstāvīgi, bez valsts varas iedarbības nespēj īstenot.10 Sabiedrības vajadzības vienmēr būs valsts vajadzības, bet valsts varas vajadzības ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm.11

Tautas kopīgās vērtības, kuru simbols ir Satversmes 1. pants, tiek izvirzītas priekšplānā un saglabātas ar līdzdalības demokrātijas palīdzību, un tādējādi tiek veidota sasaiste starp vērtību pieeju, rīcībpolitiku un tiesiskajiem priekšrakstiem.

Juridiski sabiedrības līdzdalība – "cilvēku aktīva, brīva un jēgpilna līdzdalība attīstības procesos un taisnīgā attīstības sniegto labumu sadalē"12 – ir mainīgs lielums atkarībā no konteksta, kādā šis jēdziens tiek analizēts, šajā gadījumā – vides tiesībās, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā, jo kā jebkurai juridiska jēdziena definīcijai arī sabiedrības līdzdalībai nevar būt abstraktas, vienreiz par visām reizēm definētas jēgas, bet gan tās jēga rodama tikai kontekstā ar attiecīgā juridiskā jēdziena uzdevumu tiesību zinātnē.13

 

Līdzdalības demokrātija vides tiesībās

Vides tiesības ir radušās vides zinātnei kā starpdisciplinārai zinātnei,14 sociālā aspektā15 krustojoties arī ar tiesību zinātni. Kaut gan vides tiesību jēdziena patiesā būtība nav noskaidrojama, šo jēdzienu semantiski saskaldot pēc disciplināras izpratnes, attiecīgi "vide" un "tiesības", raksturlielums "vide", kā uzskata autore, ir skaidrojams atsevišķi gan dabaszinātņu, gan juridiskas kategorijas izpratnē, lai noteiktu to dimensiju, kādu tas piešķir vides tiesībām.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
sm.
24. Septembris 2014 / 17:28
0
ATBILDĒT
„Tiesības uz labvēlīgu vidi vēl nav atzītas kā piederošas pie cilvēktiesību "kanona", kaut gan par to tiek daudz diskutēts.”

Man palicis iespaids, ka Latvijā pastāv 2 pretēji viedokļi: 1) ka bez starptautisko/ES tiesību ietekmes vides tiesības Latvijā būtu vājas; 2) ka Latvijā ir salīdzinoši augsts vides aizsardzības standarts. Grūti saprast, kam ir taisnība, bet vairāk sliektos uz 2.variantu. Tāpēc man arī neliekas tik svarīgi, vai tiesības uz labvēlīgu vidi tiek pieskaitītas HR kanonam, jo nacionālais „pamattiesību” kanons nodrošina augstāku standartu, turklāt „vide” tagad ir izteikta arī preambulā. Atkāpe varētu būt vienīgi attiecībā uz vides tiesību procesuālajiem aspektiem (par ko pamatā arī ir raksts), jo tur latiņa tiešām cēlās ārējās ietekmes rezultātā (materiālo tiesību efektivitātes nodrošināšana, pieeja informācijai u.tml.).
puszaļš > sm.
25. Septembris 2014 / 09:38
0
ATBILDĒT
Ja paskatās mūsu nacionālajās normās ietverto pieeju informācijai, dalībai lēmumu pieņemšanā un jo īpaši pieejai tiesai, tad mūsu pieeja ir visplašākā - vairāk, nekā prasa Orhūsas konvencija vai ES tiesības.
Var jau būt, ka sākuma pamudinājums bija no ārpuses, bet šobrīd vides aizsardzībai (procesuālie aspekti) labvēlīgāks ir nacionālais regulējums.
Bet vispār būtu pēdējais laiks vairāk atkal pievērsties materiālajiem aspektiem.
sm. > puszaļš
25. Septembris 2014 / 17:57
0
ATBILDĒT
Piekrītu par materiālajām tiesībām, īpaši konstitucionālā līmenī. Bet nezinu, vai tā kādreiz kļūs par realitāti, jo tam būtu nepieciešama radoša pieeja - vides tiesību latiņas atklāšana LATVIJĀ, nevis špikošana no Eiropas tiesām.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Latvijas Republikas Satversme
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties