Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas pieņemts un atklāts parakstīšanai, ratifikācijai un piemērošanai ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju 2200 (XXI) 1966. gada 16. decembrī un stājies spēkā 1976. gada 23. martā, 17. pantā noteikts: "Nedrīkst patstāvīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena personiskajā, ģimenes dzīvē, pārkāpt dzīvokļa neaizskaramību vai korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai apdraudējumiem."

Atbilstoši tam Latvijas Republikas Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." Tomēr personai ir pienākumi pret sabiedrību un tai ir jāsamierinās ar viņas brīvību ierobežojumiem likumā noteiktajos gadījumos. Satversmes 116. pants paredz, ka leģitīms mērķis personas pamattiesību ierobežošanai ir, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Satversmes vispārīgo, deklaratīvo normu konkretizē Kriminālprocesa likums, kurā ir iekļauts īpašs 12. pants "Cilvēktiesību garantēšana". Šī panta 3. punkts noteic, ka pārkāpt korespondences un sakaru līdzekļu noslēpumu drīkst vienīgi ar izmeklēšanas tiesneša piekrišanu. Tātad cilvēktiesības Latvijā tiek aizsargātas un nodrošinātas, veicot tikai tās speciālās izmeklēšanas darbības, kas notiek kriminālprocesa ietvaros, Kriminālprocesa 218. panta kārtībā. Tiktāl viss būtu skaidrs un nekas nebūtu iebilstams.

Satraukumu rada kas cits. Rupji cilvēktiesību pārkāpumi, ko pēdējā laikā īsteno prokuratūra. Izmeklētāji, kas bieži vien ir prokurori, nepamatoti var iesaldēt jūsu bankas kontu, tādējādi sagraujot uzņēmējdarbību; viņi var fabricēt pierādījumus, lai jums ieslodzījumā būtu jāpavada desmitiem gadu; viņi var iebiedēt lieciniekus.