Pirmo gadījumu var dēvēt par tādu, kas ir saistīts ar komercreģist’ra iestādes pamatdarbību, savukārt otrais un trešais gadījums ir likumdevēja uzticēta papildu funkcija, kas tradicionāli nav raksturīga komercreģistra iestādei.

Tā kā strīdu risināšana kā tāda nav komercreģistra iestādes pamatfunkcija, visos minētajos gadījumos komercreģistra iestādei ir jāsaskaras ar savas kompetences robežu noteikšanas problemātiku. Lai komercreģistra iestāde, iesaistoties komerctiesisku strīdu risināšanā, adekvāti izmantotu tās rokās nodoto valsts varas spēku, ir svarīgi apzināties gan komercreģistra institūta būtību, gan arī komercreģistra iestādes darbības mērķus.

1. Īsi par komercreģistra būtību

Lai runātu par komercreģistra iestādes lomu komerctiesiskos strīdos, ir jāsāk ar atkāpi, apskatot komercreģistra lomu komerctiesiskajā apgrozībā, kā arī to, kādas tiesiskās sekas ir ziņu reģistrācijai komercreģistrā.

Atbilstoši Komerclikuma 6. panta pirmajai daļai¹ komercreģistrā tiek apkopotas ziņas par komersantiem un komercdarbību. Par komersantu, respektīvi, komerctiesiskās apgrozības profesionālu dalībnieku, tiek atzīti tikai tie subjekti, kas ir ierakstīti komercreģistrā.² Ar likumu daļai no komercreģistra informācijas ir piešķirts publiskas ticamības statuss, pārējā komercreģistra informācija ir publiski pieejama jebkurai trešajai personai. Komercreģistra ziņas tiek izmantotas kā pierādījumi komerctiesiskās apgrozības procesā. Uz tām tiek balstīta komerctiesiskās apgrozības dalībnieku tiesiskā rīcība.

Komercreģistrs kā publiska datubāze satur ziņas par tādiem juridiskiem faktiem, kas pārsvarā radušies privāttiesiskā veidā. Komercreģistrs kā publiski tiesisks instruments tiek izmantots privāttiesisku attiecību kārtošanā. Valsts ar komercreģistra palīdzību savā ziņā sniedz pakalpojumu komersantiem, ļaujot komercreģistra publiskajā datubāzē "eksponēt" tādas ziņas, kas citos apstākļos katru reizi būtu jāpierāda trešajām personām ar dažādu privāttiesisku dokumentu palīdzību. No otras puses, valsts, uzliekot par pienākumu komersantiem sniegt attiecīgās ziņas komercreģistra iestādei, nodrošina trešo personu tiesības uz šo ziņu pieejamību un dod tiesības trešajām personām uz šīm ziņām paļauties. Valsts ar publiski tiesiskā instrumenta – komercreģistra – starpniecību savā ziņā ir kā vidutājs starp privātās komerctiesiskās apgrozības dalībniekiem.

To, kādas ziņas tiek apkopotas komercreģistrā, nosaka likums,³ savukārt lēmumu par attiecīgā subjekta vai juridiskā fakta reģistrēšanu komercreģistrā pieņem komercreģistra iestādes amatpersonas. Atbilstoši likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru"⁴ 2.⁷ pantam un Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma⁵ 2. panta pirmajai daļai komercreģistra iestāde ir Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs (turpmāk – Uzņēmumu reģistrs).

Ja komerctiesisko apgrozību iedomājamies kā futbola spēli, bet komersantus kā spēlētājus, tad Uzņēmumu reģistrs ir kā tiesnesis, kas pārbauda futbola zābakus spēlētājiem pirms došanās laukumā, kā arī atbild par tablo, uz kura ir būtiska informācija par spēlētāju sastāvu un notikumiem laukumā.