I. Tiesas, kas rada tiesnešu tiesību noteikumu, vieta tiesu sistēmā

Viens no judikatūras¹ saistošā spēka elementiem ir autoritatīvas pārliecināšanas spēks, kas savukārt ir atkarīgs no tiesas autoritātes un konsekventi nosaka arī judikatūrā atrodamo tiesnešu tiesību noteikumu spēku. Dažādām tiesām dažādu apstākļu ietekmē ir atšķirīgs autoritātes līmenis, visbiežāk šis autoritātes līmenis ir saistāms ar tiesas vietu kopējā tiesu sistēmā. "Judikatūras atšķiras pēc līmeņiem: Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk tekstā – EST), Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – ECT), Satversmes tiesas, Augstākās tiesas (turpmāk tekstā – AT) Senāta, AT palātu, apgabaltiesu un [..] arī rajona tiesu. Par ļoti daudziem civiltiesību jautājumiem jau sen ir izveidojusies stabila judikatūra, ko ikdienā vēl un vēl apstiprina rajonu tiesu spriedumi. Taču laiku pa laikam parādās jaunas likuma piemērošanas problēmas, kas nebeidzas ar strīda izskatīšanu rajona tiesā. Jaunas, atšķirīgas civiltiesisko strīdu izskatīšanas judikatūras veidošanā lielāko ieguldījumu dod AT Senāts. [..] Judikatūru papildina, pirmām kārtām, augstāko tiesas instanču spriedumos izteiktie motīvi, interpretējumi, nenoliedzot, ka šo procesu un svarīgus jauninājumus ievada rajonu tiesu spriedumi."² Lai gan tiesnešu tiesību normas var radīt jebkura tiesa, neatkarīgi no instances un kompetences apjoma, tomēr dažādu tiesu radīto tiesnešu tiesību normu piemērošana nākotnē nereti atšķiras tieši atkarībā no tiesas vietas tiesu sistēmā un tiesas autoritātes, kas konkrēto tiesnešu tiesību normu ir izstrādājusi.

1. Vispārējās kompetences un administratīvās tiesas

Izvērtējot trīs līmeņu vispārējās kompetences tiesu un administratīvo tiesu veidotās judikatūras savstarpējo hierarhiju, jāatzīst, ka tā atbilst šo tiesu instanču juridiskajai hierarhijai. Lielāka pārliecināšanas spēja un līdz ar to arī lielāks spēks parasti tiek piešķirts kasācijas instances spriedumiem.³ Latvijā tiesnešu tiesību normu kopuma veidošanā lielāko ieguldījumu dod AT Senāta nolēmumi.⁴ Turklāt augstāko tiesu nolēmumiem ir īpašs svars tieši ģenerālklauzulu jomā.⁵ Kasācijas instances sniegtais tiesību normu iztulkojums, tālākveidošana vai citādu juridisko metožu rezultātā radītie tiesnešu tiesību noteikumi attiecībā pret tiesu, kas to pašu lietu izskata no jauna, ir arī viens no diviem gadījumiem, kad nacionālā judikatūra ir obligāti saistoša.⁶ Tā kā pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa, skatot lietu pēc būtības, analizē gan faktu jautājumu, gan tiesību jautājumu, bet kasācijas instances tiesa vērtē vienīgi zemākās tiesas sprieduma tiesiskumu, proti, pārbauda, vai tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārkāpusi savas kompetences robežas, tātad analizē vienīgi tiesību jautājumu, tad šī iemesla dēļ kasācijas instances nolēmumos tiesnešu tiesību noteikumi atrodami visbiežāk un ir visnozīmīgākie. Kasācijas instances tiesas spriedums attiecas uz tiesisko regulējumu, bet pirmās instances un apelācijas instances spriedumi ir nozīmīgāki lietas pusēm,⁷ t. i., dod mazāku ieguldījumu tiesību jautājumu risināšanā.

Praksē dažkārt zemāka līmeņa tiesas kasācijas instances spriedumos izteiktās juridiskās atziņas tomēr izmanto pārāk toleranti un tieši, nedz pārbaudot to argumentācijas pārliecināšanas spējas, nedz analizējot piemērojamību konkrēti izskatāmajai lietai.

Šāda juridisko atziņu izmantošana dažkārt var novest pie problemātiskām situācijām gadījumos, kad kasācijas instances tiesa maina savu nostāju kādā juridiskā jautājumā vai par nenoteikta juridiska jēdziena saturu. Pēc būtības prettiesiskas tiesu prakses attīstīšanos var veicināt arī agrākā tiesas nolēmumā izteiktas atziņas piemērošana strīda izšķiršanai, neanalizējot un nesalīdzinot agrākās lietas un izskatāmās lietas faktisko apstākļu līdzību. Šādu kļūdu piemēri Latvijas tiesu nolēmumos ir atrodami.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nolēmumā lietā Nr. SKA-95⁸ sniedza jau agrāk Senāta spriedumos apstiprinātu viedokli, ka gan Civilprocesa likuma 132. panta 2. punktā,⁹ gan 223. panta 2. punktā,¹⁰ kam analogs ir Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmās daļas 8. punkts un 282. panta 2. punkts, ar jēdzienu "persona, kurai nav prasības tiesības"¹¹ jāsaprot personas, kurām nekad nav piemitusi tiesība būt par prasītāju vai pieteicēju.¹² Šāda nostāja atbilst Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem citās lietās.¹³ Proti, ar šo jēdzienu būtu jāsaprot tādas personas, kuru tiesības ar pārsūdzēto administratīvo aktu nav aizskartas, sakarā ar ko viņām nav tiesību iesniegt pieteikumu. Šī ir arī daudzu gadu garumā nostabilizējusies Latvijas tiesu prakse. Pamatojoties un atsaucoties uz šajā nolēmumā pausto atziņu, Administratīvā apgabaltiesa atcēla¹⁴ rajona tiesas lēmumu par atteikumu pieņemt pieteikumu, norādot, ka "persona, kurai nav prasības tiesības", nevar būt persona, kurai šādas tiesības ir bijušas un varētu tikt atjaunotas, gan izskatot lietu pēc būtības, gan iesniedzot tiesā atsevišķu pieteikumu par procesuālā termiņa atjaunošanu. Ievērojot Administratīvās apgabaltiesas lēmumu, Administratīvā rajona tiesa pieņēma pieteikumu un ierosināja administratīvo lietu, par ko taisīja noraidošu spriedumu, norādot, ka saskaņā ar Augstākās tiesas Senāta ilggadējo praksi (sk., piemēram, lietu Nr. SKC-341) tiesības zudums pārsūdzēt lēmumu ir pamats pieteikuma noraidīšanai.¹⁵

Tomēr pirms šī sprieduma taisīšanas spēkā bija stājies Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmums lietā Nr. SKA-168,¹⁶ ar ko Senāts modificēja savu iepriekš aprakstītajā spriedumā pausto atziņu, būtībā norādot, ka "persona, kurai nav prasības tiesības" ietver arī personas, attiecībā uz kurām vienlaikus izpildās šādi nosacījumi:

a) personai ir prasības tiesības,

b) ir nokavēts likumā noteiktais procesuālais termiņš prasības iesniegšanai,

c) tiesas sēdē ir izskatīts jautājums par procesuālā termiņa atjaunošanu un tas nav atjaunots.

Administratīvā rajona tiesa sprieda saskaņā ar pirmo Senāta lēmumu, neizvērtējot, ka tādējādi izveidojas situācija, kad tiesai nav iespēju atteikt pieņemt personas pieteikumu pat tad, ja tā ir nokavējusi procesuālos termiņus neattaisnojošu iemeslu dēļ. Saskaņā ar modificēto vēlāko Senāta lēmumu šāds Administratīvās rajona tiesas spriedums nav pamatots, jo tā bija vadījusies pēc tiesnešu tiesību normas, kas nebija spēkā un nebija loģiski pareiza.

Lai gan Augstākās tiesas judikatūrā atrodamajām juridiskajām atziņām (tiesnešu tiesībām) ir lielāks pārliecināšanas spēks, tas nenozīmē, ka zemāko tiesu spriedumos nav atrodamas tiesnešu tiesības vai ka tām nebūtu nozīmes. Līdz brīdim, kad augstāka tiesa lemj par noteiktu jautājumu, zemākas tiesas nolēmumiem ir būtiska nozīme, jo tie var palīdzēt iepriekš paredzēt, kurā virzienā attīstīsies tiesnešu tiesības konkrētajā jautājumā. Turklāt no iedibinātajiem tiesnešu tiesību noteikumiem atšķirīgs zemākas instances spriedums prasa papildu argumentāciju un izvērtēšanu no augstākas instances tiesas, kā arī var rosināt līdzšinējās judikatūras maiņu un jaunas tiesnešu tiesību normas radīšanu.