Konferences darbs noritēja visas dienas garumā, un tika sadalīts trīs galvenajās sekcijās: Eiropas cilvēktiesību arhitektūra; Augstāko tiesu un Eiropas cilvēktiesību konvencijas mijiedarbība; Latvijas cilvēktiesību dialogs.

Tā kā konferencē referēja gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesneses Ineta Ziemele un Danute Jočiene (Danutė Jočienė), gan Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas augstāko tiesu vadība un tiesneši, gan arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris un RJA asociētais profesors Pīters Gjortlers (Peter Gjortler), uz sekciju centrālajām tēmām bija iespēja palūkoties no dažādām tiesu varas pusēm. Tā, piemēram, I. Ziemele un D. Jočiene ECT un nacionālo tiesu dialogu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sistēmas subsidiaritāti galvenokārt analizēja, balstoties uz konkrētām ECT lietām. Savukārt RJA asociētais profesors P. Gjortlers, referējot par cilvēktiesību piemērošanu Eiropas Savienības Tiesā, klātesošos iepazīstināja ar būtiskākajām atziņām no minētās tiesas prakses.

Otro sekciju ar savu skatījumu uz izaicinājumiem Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ieviešanai un tiešai piemērošanai Lietuvas Augstākās tiesas praksē atklāja šīs tiesas priekšsēdētājs – Gintars Križevičus (Gintaras Kryževičius), bet viņa kolēģis – Polijas Augstākās tiesas prezidents Tadeušs Erecinskis (Tadeusz Ereciński) – analizēja ECT spriedumu ietekmi uz Polijas likumdošanu un Augstākās tiesas nolēmumiem civillietās. Savukārt Igaunijas Augstākās tiesas tiesnesis Ēriks Kergandbergs (Eerik Kergandberg) norādīja uz ECT vietu un lomu Igaunijas tiesu sistēmā, mēģinot rast atbildi, vai tā būtu uzskatāma par vēl vienu Igaunijas tiesu instanci.

Uzklausot trešās – noslēguma – sekcijas referentus, klātesošajiem bija iespēja iepazīt Latvijas augstāko tiesu pārstāvju viedokli un nostāju jautājumā par savstarpējo dialogu cilvēktiesību kontekstā. Tā, piemēram, Augstākās tiesas senators Kalvis Torgāns atklāja savu redzējumu jautājumā: atbildība par kaitējumu kā cilvēka tiesību aizsardzības līdzekli Latvijas tiesu praksē, bet viņa kolēģis – Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe – divu ECT lietu kontekstā analizēja cilvēktiesības kriminālprocesa ietvaros. Īpaši izvērsta bija arī senatores Daces Mitas analīze par aktuālajiem cilvēktiesību jautājumiem Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrā, norādot uz trim šā brīža aktualitātēm: ieslodzīto personu tiesības, atbilstīgs atlīdzinājums nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā un lietas, kas izriet no personvārdu rakstības jeb atveides latviešu valodā. Pasākumu noslēdza Satversmes tiesas priekšsēdētāja G. Kūtra uzstāšanās, norādot uz konstitucionālās tiesas un Augstākās tiesas dialogu kā līdzekli cilvēktiesību aizsardzībā. Viņaprāt, šis dialogs var izpausties trīs galvenajos veidos: kā neprocesuāla sadarbība jeb neformāla informācijas apmaiņa starp tiesnešiem un tiesu darbiniekiem; abpusēja tiesu prakses izmantošana un tiesas nolēmumos sniegtā sava viedokļa argumentācija.

Nacionālajām tiesām jāuzņemas lielāka loma

Tā kā katrs no dalībnieku referātiem bija informatīvi bagāts un ilga vidēji pusstundu, to izsmeļošs pārstāsts vienā publikācijā nav iespējams. Taču Augstākā tiesa mierina, ka interesenti bez vērtīgās informācijas nepaliks, jo konferences materiālus ir plānots apkopot un publiskot tiesas nākamajā biļetenā.

Tomēr, rezumējot konferencē izskanējušos viedokļus, faktus un atziņas, var arī izkristalizēt vismaz dažas būtiskākās pamatnostādnes, uz kurām noteikti vajag vērst uzmanību. Tā, piemēram, Igaunijas kolēģa Ē. Kergandberga ECT veltītās kritikas iedrošināts, arī Polijas Augstākās tiesas prezidents T. Erecinskis diskusiju sadaļā ECT sakarā atļāvās norādīt uz, viņaprāt, negatīvu aspektu jeb tendenci, ka "to, kas agrāk bija Eiropas cilvēktiesību loma, tagad ir tendence nodot nacionālajā līmenī". Taču kā atbilde uz šo viedokli kalpo ECT pārstāvju konferencē vairākkārt uzsvērtais un arī ECT tiesneses D. Jočienes referātā iekļautā pamatdoma, ka pirmām kārtām tieši nacionālajām tiesām ir efektīvi jāpiemēro konvencija, uz to tieši atsaucoties.

Tas nozīmē, ka jau nacionālajā līmenī ir jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas efektīvāk ievērotu no konvencijas izrietošo cilvēktiesību kataloga standartus, un tikai tajos gadījumos, kad nacionālā līmenī nav spēts (vispār vai pietiekami efektīvi) parūpēties par indivīdam garantēto tiesību nodrošināšanu vai aizsardzību, tam vēl ir plāns B jeb iespēja vērsties ECT. Tādēļ valstu tiesiskās aizsardzības sistēmai jau sākotnēji jābūt vērstai uz cilvēktiesību ievērošanu, nevis jāpaļaujas uz to, ka indivīdam, ja to kaut kas neapmierina, ir iespēja vērsties ECT, kas tad arī attiecīgi labos nacionālo tiesu kļūdas. Vienkāršojot tā, protams, arī notiek – ECT labo kļūdas, tomēr, tās ieskatā, nacionālajā līmenī rūpīgāk vajadzētu pārvērtēt akcentus, daudz lielāku lomu cilvēktiesību ievērošanā uzņemoties pašiem, nevis nodot ECT, kas šobrīd ir pārslogota ar lietām, arī tādām, kurām normālos apstākļos nemaz nebūtu jānonāk līdz izskatīšanai starptautiskā tiesā. "Paradoksāli, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa nacionālajām tiesām prasa izskatīt lietas saprātīgā termiņā, kā tas izriet no Konvencijas, taču pati to nespēj nodrošināt," bija spiesta atzīt D. Jočiene, vienlaikus mudinot nacionālās tiesas ievērot subsidiaritātes principu un uzņemoties lielāku lomu cilvēktiesību nodrošināšanā. Turklāt, kā uzsvēra Polijas pārstāvis T. Erecinskis, analizējot nacionālo tiesu un ECT judikatūras mijiedarbību, "tas vien, ka valstī pastāv kāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis, vēl nenodrošina konvencijas un caur to arī cilvēktiesību ievērošanu. Nacionālajam tiesiskās aizsardzības līmenim vēl ir jābūt tikpat efektīvam praksē, cik teorijā, likumā".

Vai likums piekāpjas ECT priekšā

Kā izskanēja konferencē, cilvēktiesību efektīva nodrošināšana ir iespējama, ne vien nacionālajām tiesām tieši piemērojot Konvenciju (piemēram, Polijas pārstāvis jau varēja lepoties ar šādu gadījumu Augstākās tiesas praksē), bet arī ņemot vērā ECT judikatūru un tajā paustās atziņas. Lai gan visu konferencē pārstāvēto valstu referenti norādīja uz ECT atziņu klātbūtni nacionālo tiesu spriedumos, tomēr no konferences noskaņām bija jaušams, ka ne viss šajā ziņā ir gludi.

Pirmkārt, ECT praksei vēl lielākā mērā vajadzētu kalpot par vadlīnijām no Konvencijas izrietošo cilvēktiesību standarta izpratnei un praktiskajai piemērošanai; otrkārt, raugoties uz vienu un to pašu jautājumu, ne vienmēr sakrīt arī nacionālo tiesu un ECT redzējums, viedoklis. Tādējādi vairāki referenti norādīja uz piemēriem savā valstī, kad konkrētā lietā nepavisam nav bijis ne izprotams, ne pieņemams ECT spriedums. Tā, piemēram, Igaunijas Augstākās tiesas tiesnesis atsaucās uz ECT 2011. gada 22. novembra spriedumu lietā Andrejevs pret Igauniju, no kuras, ECT skatījumā, izrietējis: valsts nedrīkst atstāt bez ievērības arī tāda aizstāvja sūdzību, kurš ir "nogulējis" kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu. Savukārt Lietuvas Augstākās tiesas priekšsēdētājs G. Križevičus dalījās negatīvā pieredzē attiecībā uz atbilstīga kompensācijas apmēra noteikšanu. Proti, kādā lietā, lemjot par kompensācijas apmēru, tiesa bija izpētījusi ECT praksi līdzīgās lietās un noteikusi vidējo apmēru no ECT lemtā, taču, kad lieta nonākusi Strasbūrā, atklājies, ka lietuvieši tāpat "nošāvuši" pavisam greizi. Tas viņos radījis apmulsumu, jo vairs nav bijis skaidrs, pēc kādiem kritērijiem vadīties, lai tie būtu uzskatāmi par atbilstošiem un pieņemamiem.

Arī Latvijas Augstākās tiesas Civillietu departamenta senators Kalvis Torgāns savā prezentācijā vērsa uzmanību uz vairākām ECT lietām, kur atbildētājs bijusi Latvija un kuru iznākums mulsinājis ne vienu vien tiesību zinātāju. "Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi mums palīdz, bet dažkārt izvirza arī jautājumus par to, vai likums Latvijā ir vai nav spēkā?" retoriski vaicāja mūsu civiltiesību eksperts.

Uzklausot ECT adresēto kritiku un jautājumus, gan I. Ziemele, gan D. Jočiene konferencē mēģināja atbildēt katram interesentam, turklāt Latvijas pārstāve ECT uzsvēra: ECT ir atbildes, kādēļ katrā no šīm lietām, kas mulsina nacionālās tiesas, spriedumos svaru kausi ir nosvērušies uz vienu vai otru pusi. Tādēļ, ja, piemēram, nacionālā tiesa vēlas patiesi zināt un saprast, kur tieši slēpjas konkrēto lietu iznākumu atslēga, I. Ziemele ir gatava sarunām un labprāt norādītu uz šīm izšķirošajām niansēm, tādējādi vēlreiz uzsverot tiesu dialoga neatsveramo lomu. Turklāt šim dialogam ir jānorit vairākos līmeņos – gan nacionālajā, lai tiesas viena otru saprastu un rīkotos vienveidīgas prakses ietvaros valsts iekšienē, gan starptautiskajā, piemēram, lai nacionālajām tiesām un ECT cilvēktiesību jautājumos veidotos kopīgs redzējums.

Sannija Matule