Valdes locekļa atbildības regulējums allaž bijis Latvijas tiesību jūtīgais jautājums, un nereti tas izpelnījies arī dažāda veida kritiku.¹ Turklāt paradoksāli, ka Latvijas tiesību normas par valdes atbildību ir peltas, atsaucoties uz it kā krietni labāko (skaidrāko) Vācijas regulējumu,² lai gan tieši Vācijas komerctiesības ir mūsu komerctiesiskā regulējuma pamatā. Vērtējot publiski paustos viedokļus, jāsecina, ka Latvijā vērojama tendence valdes atbildību uztvert kā komercdarbības apdraudējumu,³ lai gan patiesībā valdes atbildības institūta mērķis ir tieši pretējs, tas ir, nodrošināt komercattiecību drošību.⁴

Tādējādi īpaši nepārsteidz fakts, ka jaunais Maksātnespējas likuma regulējums par valdes atbildību paspējis izpelnīties bargu kritiku vēl pirms likuma grozījumu spēkā stāšanās. Taču jāatzīst, ka zināmu izbrīnu rada šīs kritikas saturs. Piemēram, Jānis Zunda uzskata, ka jaunais regulējums dod iespēju maksātnespējas procesa administratoram (turpmāk – administratoram) un tiesai visai brīvi pēc saviem ieskatiem interpretēt valdes atbildības apmēru.⁵ Savukārt Ivara Pommera ieskatā, pieņemtos grozījumus varētu raksturot kā šaušanu ar atombumbu pa zvirbuļiem un šāda regulējuma ieviešanai būs būtiski negatīva ietekme uz biznesa vidi Latvijā.⁶

Nenoliedzami, izlasot Maksātnespējas likuma 72.¹ pantu par valdes atbildību, var rasties samērā daudz neskaidrību, jo jaunais regulējums ir visnotaļ lakonisks un nesniedz detalizētas atbildes uz praktiķus interesējošiem jautājumiem. Situācija kļūst pavisam nepatīkama, ja visas atbildes tiek meklētas tikai Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā, neņemot vērā Komerclikuma, Civillikuma un Civilprocesa likuma noteikumus. Tomēr jāatzīst, ka zināmas grūtības ar jauno tiesību normu satura izzināšanu var rasties pat tad, ja tiek izmantotas visas likuma iztulkošanas metodes. Tādēļ Maksātnespējas likuma 72.¹ pantu pamatoti varam saukt par "cieto riekstu".

1. Maksātnespējas likuma 72.¹ panta mērķis un būtība

Maksātnespējas likuma 72.¹ panta mērķis ir izskaust iespēju valdes loceklim izvairīties no atbildības par kapitālsabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem, nenodot administratoram parādnieka grāmatvedības dokumentus vai nododot nepilnīgus dokumentus. Proti, atbilstoši Komerclikuma 169. panta noteikumiem valdes loceklim jāatlīdzina kapitālsabiedrībai nodarītie zaudējumi, ja viņš nespēj pierādīt, ka savus pienākumus veicis kā krietns un rūpīgs saimnieks. Piemēram, valdes loceklim jāatbild par tādu kapitālsabiedrības mantas samazinājumu, kāds nebūtu noticis, ja valdes loceklis būtu rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Šāds neattaisnojams kapitālsabiedrības mantas samazinājums parasti notiek, ja valdes loceklis nodod kapitālsabiedrības mantu trešajai personai bez adekvāta pretizpildījuma,⁷ noslēdz kapitālsabiedrībai ekonomiski neizdevīgu darījumu⁸ vai vienkārši piesavinās kapitālsabiedrības mantu.⁹

Taču Komerclikuma 169. pantā noteikto valdes locekļa atbildību nevar efektīvi piemērot situācijā, ja kapitālsabiedrībai ir pasludināts maksātnespējas process un administratoram netiek nodoti visi grāmatvedības dokumenti. Respektīvi, bez dokumentiem administratoram ir visai ierobežotas iespējas izvērtēt valdes locekļa rīcības tiesiskumu un pierādīt nodarīto zaudējumu apmēru. Tādēļ līdz šim praksē nereti veidojās situācijas, ka administratora rīcībā esošā informācija (piemēram, iepriekšējie gada pārskati, VID sniegtās ziņas, publisko reģistru informācija) liecināja par pirmsškietamu valdes locekļa pieļautu pārkāpumu, taču administrators dokumentu trūkuma dēļ nespēja pierādīt nodarīto zaudējumu apmēru.¹⁰

Tādējādi grozījumi Maksātnespējas likumā bija nepieciešami, lai novērstu iespēju izvairīties no likumā noteiktās valdes locekļa atbildības, nenodot administratoram parādnieka grāmatvedības dokumentus vai nododot nepilnīgus dokumentus. Šā mērķa sasniegšanai Maksātnespējas likuma 72.¹ pants ievieš vairākus jauninājumus Latvijas tiesiskajā regulējumā par valdes atbildību:

1. nepārprotami noteic, ka grāmatvedības dokumentu nenodošana vai nepilnīgu dokumentu nodošana administratoram ir neatļauta darbība;

2. paredz zaudējumu apmēra prezumpciju:

a) administratora prasībā – maksātnespējas procesā atzīto, bet no parādnieka mantas nesegto kreditoru pamatparāda prasījumu summa,

b) kreditora prasībā – nesegtais prasījuma apmērs;

3) noteic tiesai tiesības samazināt zaudējumu apmēru, ņemot vērā valdes locekļa ietekmi uz grāmatvedības dokumentu nenodošanas vai nepilnīgu dokumentu nodošanas apstākļiem.

Turklāt Maksātnespējas likuma 72.¹ pants ierobežo kreditoru tiesības celt prasību pret valdes locekli maksātnespējas procesa laikā.