1. Taisnīgs sods

1.1. Samērīgums un sods

Taisnīga soda izpratne apskatāma no vismaz diviem skatpunktiem, pirmkārt, vai taisnīgs sods un taisnīgas tiesības ir identiski jēdzieni, otrkārt, vai demokrātiskā tiesiskā valstī sodāmās darbības un par tām piemērojamie sodi, tāpat kā ikvienam piešķiramās tiesības, ir jānosaka likumdevējam.

Taliona princips (latīniski – lex talionis) attīstījās agrākajos Babilonijas likumos, un tas gan caur reliģiju (Bībeli), gan agrākajos romiešu likumos atspoguļoja, ka noziedzniekiem jāsaņem tāds pats sods, kādu tas nodarījis saviem upuriem. Daudzas tautas šo "aci pret aci" principu piemēroja tā tiešajā izpratnē.

Jau no vismaz VII gadsimta nepārtrauktā cīņa ar noziedzību turpinājusies pēc principa, kas izteikts Vecajā Derībā, Mozus piektās grāmatas XIX nodaļā, – dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, kāju pret kāju jeb Taliona principa. Sodam bija izteikts atriebības un iebiedēšanas raksturs.¹ Turklāt, ņemot vērā, ka antīkajos laikos krimināltiesības no civiltiesībām vēl netiek skaidri nodalītas un, laikam ejot, krimināltiesību nozare tikai attīstās, daudzi nodarījumi tiek uzskatīti par civiltiesiskiem strīdiem, vispirms atsevišķus noziedzīga rakstura nodarījumus uzskatot par deliktiem un tikai pēc laika – par krimināli sodāmiem nodarījumiem. Līdz ar to šos sodus nepiemēroja valsts, bet pašam cietušajam vai tā dzimtai bija dotas tiesības dažādos gadījumos piemērot Taliona principu. Piemēram, romiešu divpadsmit tabulu likumi paredzēja nāvessodu par citas personas apkaunojošas vai apmelojošas dziesmas sacerēšanu vai dziedāšanu, kā arī par zādzību. Ja zagļi nogalināti un nonāvēšana veikta uz vietas, tā ir veikta likumīgi.²

Lai gan iepriekš minētie piemēri ir vairāk kazuistiski, kādi tie lielākoties bijuši līdz pat viduslaiku beigām, pirms viduslaikiem pēc Aristoteļa un Platona izpratnes par taisnīgumu un taisnīgām tiesībām der atgādināt, ka jau tad radās izpratne, ka sodam ir jābūt ne vien sodošam, bet arī skolojošam. Sodam ir jāmāca, jāattur un tikai tad jāsoda. Līdz ar jaunajiem laikiem un romiešu tiesību recepciju tiek pārņemta romiešu laiku izpratne par taisnīgām tiesībām un sodu.

Zināms pavērsiens krimināltiesiskajos uzskatos vērojams XVIII gadsimta otrajā pusē, kad svinīgi tika deklarētas cilvēka tiesības. Tas jūtami iedragāja gadsimtiem iesakņojušās vecās sodu sistēmas pamatus. Sākās protesti pret nāves sodiem, spīdzināšanu un citiem nehumāniem soda veidiem. Sevišķi daudz reformatoru bija kriminālsodu un cietumu sistēmā, daudzi tajā laikā izskanējušie principi par apiešanos ar notiesātajiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām un būtībā arī veido pareizo brīvības atņemšanas soda mērķa modeli.