Valdes locekļu atbildība

Vienu no būtiskākajiem jautājumiem ir tiesu prakses attīstība kapitālsabiedrību valdes locekļu atbildības jautājumos, kur ar Augstākās tiesas spriedumiem ir izvirzītas vairākas atziņas, kuras visticamāk iegūs stabilas judikatūras statusu.

Kopš 2012. gada tiesas stabili turas pie spriedumā lietā Nr. SKC-25/2012 paustās atziņas: ja valdes locekļa rīcība ir pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei un tiek pierādīts, ka sabiedrībai nodarīts zaudējums, konstatēta valdes locekļa rīcība un pastāv cēloņsakars starp šo rīcību un zaudējumiem, tad apstāklim, ka šī rīcība nesatur ļaunprātīgu tiesību aizskārumu, nav tiesiskas nozīmes, jo valdes loceklis atbild par katru, tostarp vieglu, neuzmanību. Atbildība neiestājas tikai tad, ja valdes loceklis pierāda, ka viņš attiecīgajā situācijā ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, proti, nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību.

Lai gan šis virziens pamatā ir pareizs un autors pats ir paudis šādu viedokli jau 2003. gadā,¹ no šodienas skatpunkta raugoties, valdes locekļu atbildības doktrīna un tiesu prakse būtu jāattīsta tai virzienā, ka prasītājam nav īpaši jāpierāda valdes locekļa specifiska rīcība zaudējumu nodarīšanā un līdz ar to arī cēloniskais sakars.