Ieskats krimināltiesību teorijas un tiesu prakses atziņās

Latvijas juridiskajā literatūrā norādīts, ka juridiskā kļūda ir personas nepareizs priekšstats par savas darbības vai bezdarbības (nodarījuma) tiesiskajām sekām, t.i., maldīgs priekšstats par nodarījuma noziedzīgumu, kvalifikāciju vai piemērojamo sodu.² Tīšos noziedzīgos nodarījumos tas konstatējams tad, ja persona apzinās visus apstākļus, kuriem jābūt aptvertiem ar nodomu, taču kļūdaini uzskata, ka sodāma pēc cita KL panta, tas ir vienīgi administratīvs, disciplinārs, civiltiesisks pārkāpums, vai šāda rīcība ir tiesiski atļauta. Piemēram, ja persona apzinās, ka lietussargs nepieder viņai, bet kļūdaini uzskata, ka tā paņemšana bez īpašnieka atļaujas, lai to piesavinātos, ir administratīvs pārkāpums, viņa pareizi uztvērusi visus apstākļus, kas veido zādzības sastāvu, taču kļūdaini novērtējusi sava nodarījuma juridiskās sekas.

Jautājums par juridiskās kļūdas tiesiskajām sekām Latvijas juridiskajā literatūrā nav padziļināti pētīts. Pamatā uzsvērts, ka krimināltiesībās darbojas princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības", tāpēc šāda kļūda kriminālatbildību neietekmē.³ Vienīgi dažos gadījumos tiesa to var ņemt vērā, nosakot sodu.⁴

Atzīstot par pamatotu notiesājošu spriedumu, uz šo principu vairākās lietās atsaukusies arī mūsu kasācijas instances tiesa.⁵

Šāda pieeja skaidrojama ar to, ka prettiesiskuma un/vai noziedzīguma apzināšanās nav nodoma priekšmets un līdz ar to šāda apzināšanās nav kriminālatbildības nosacījums: ja pieņemtu, ka nodoms aptver nodarījuma prettiesiskuma, tajā skaitā noziedzīguma, apzināšanos, personai atliktu atsaukties uz to, ka viņa nav zinājusi aizliedzošo normu, lai viņu nevarētu saukt pie atbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi tiktu sodīts tikai tas, kurš nodarījumu uzskatījis par aizliegtu, nevis tas, kurš pārkāpis aizliedzošo normu. Turklāt tiktu veicināts, ka normas, kas ir mazāk zināmas, tiktu padarītas par faktiski spēkā neesošām un tāpēc nepiemērojamām. Tāpēc par izšķirošu jāuzskata nevis tas, vai persona apzinās nodarījuma prettiesiskumu, bet gan tas, vai tās rīcība atbilst likumam.⁶

Izņēmuma gadījumos nodarījuma noziedzīguma apzināšanās ir obligāta, ja šāda apzināšanās iekļauta noziedzīga nodarījuma sastāvā. Piemēram, KL 300. pants paredz atbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, ja to izdarījusi persona, kura brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu (sk. arī KL 248.² p., 253.² p.). Arī prettiesiskuma apzināšanās, kas ir plašāks jēdziens par noziedzīguma apzināšanos, ir obligāta gadījumos, kad KL Sevišķās daļas normā prettiesiskums attiecināts uz kādu atsevišķu noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmi, nevis nodarījumu kopumā.⁷ Šādos gadījumos prettiesiskums ir viena no objektīvajām sastāva pazīmēm, pret kuru jākonstatē personas psihiskā attieksme (nodoma formā). Piemēram, KL 179. pantā paredzēta atbildība par svešas mantas prettiesisku iegūšanu vai izšķērdēšanu. Šajā gadījumā termins "prettiesisks" tuvāk raksturo pazīmi – mantas iegūšanu un izšķērdēšanu.⁸

Bet tagad pievērsīsimies šī raksta pamatjautājumam – vai gadījumos, ja persona apzinājusies visus noziedzīga nodarījuma apstākļus, kuriem jābūt aptvertiem ar nodomu, princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" darbojas neierobežoti?

Lai ilustrētu to, ka atbilde uz šo jautājumu nav tik viennozīmīga, pārdomām piemērs no tiesu prakses.

Lietā bija konstatēts, ka apsūdzētie pirms aizliegtās vielas iegādes un realizācijas mēģināja skaidrot iespējamo kriminālatbildības risku, saņemot no valsts iestādes atbildi, ka konkrētā viela aizliegto vielu sarakstā nav iekļauta. Neraugoties uz to, apsūdzētie notiesāti par KL 253.¹ panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piemērojot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem.

Vienā no kasācijas sūdzībām bija norādīts: "Apelācijas instances tiesa, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi, nepamatoti secinājusi, ka ziņu ievākšana Veselības ministrijas Zāļu valsts aģentūrā pirms metilēndioksipirovalerona iegādāšanās un vēlāk, realizējot šo vielu, kā arī kases čeku izsniegšana nevar būt par pietiekamu pamatu, lai secinātu, ka viņa darbībās nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses. [..] Ievērojot to, ka Veselības ministrijas Zāļu valsts aģentūra ir valsts pārvaldes pakļautībā esoša institūcija, kuras uzdevums ir veikt zāļu un ķīmisko vielu aprites kontroli atbilstoši likumam "Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību", tās izziņa par to, ka metilēndioksipirovalerons nav iekļauts aizliegto vielu sarakstā, apsūdzētā ieskatā, atzīstama par pietiekamu, lai secinātu, ka šīs vielas tirdzniecība ir atļauta."

Kasācijas instances tiesa notiesājošo spriedumu atstāja negrozītu, norādot tālāk minēto: "Apelācijas instances tiesa pamatoti konstatējusi apsūdzēto [..] darbībās KL 253.¹ panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvo pusi. Apsūdzēto un aizstāvja apgalvojumi kasācijas sūdzībās par to, ka apsūdzētie nezināja un viņiem nevajadzēja zināt, ka darbības ar metilēndioksipirovaleronu ir aizliegtas, nevar būt par pietiekamu pamatu, lai atzītu, ka apsūdzēto darbībās nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva.