Raksta ietvaros aplūkots viens no vairākiem valsts uzņēmumu pastāvēšanas radītajiem izaicinājumiem starptautisko investīciju tiesību nozarei. Konkrēti tiek meklēta atbilde uz jautājumu: vai valsts uzņēmums nepieciešamības gadījumā var celt pret valsti, kurā tas ieguldījis (uzņemošā valsts), prasību starptautiskā šķīrējtiesā, kā to varētu privāts uzņēmums? Praksē atbilde uz šo jautājumu ir būtiska, jo valstu uzņēmumi aizvien vairāk investē citās valstīs un arī ceļ investīciju prasības.³ Tēmas nozīmīgumu nemazina arī nesenās vēsmas starptautiskajā tirdzniecībā, citastarp atsevišķu lielvalstu solījumi izstāties no esošiem un plānotiem tirdzniecības un investīciju līgumiem.⁴ Kā liecina vēsturiskā pieredze un turpmāk atklātie piemēri, liela daļa investīciju strīdu dzimst tieši politiskos saspīlējumos.

Valsts uzņēmums – kas lācītim vēderā un vai tas ir būtiski

Iesākumā vērts noskaidrot: kas ir valsts uzņēmums? Universālas pieejas pasaulē šajā jautājumā nav, tomēr klasiski ar valsts uzņēmumu saprot valstij vismaz daļēji piederošu komerciālu uzņēmumu.⁵ Nav noteikts, cik procentuāli lielām jābūt valsts īpašuma tiesībām uzņēmumā. OECD, piemēram, ierosina lietot 10 % kapitāla daļu slieksni kā atskaites punktu.⁶ Valsts uzņēmumu vidū ietver arī veidojumus, kas nav vis klasiski korporatīvi uzņēmumi, bet gan ieguldījumu fondi, kā arī ne vien valstij piederošus, bet arī citā veidā tās kontrolētus uzņēmumus.⁷

Investīciju tiesības valsts uzņēmuma jēdzienā vairāk skaidrības nevieš. Piemēram, Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (North American Free Trade Agreement jeb NAFTA), kas satur arī investīciju tiesību elementus, definē valsts uzņēmumu kā veidojumu, kas pieder vai kuru caur īpašumtiesībām kontrolē valsts.⁸ Taču vai valsts uzņēmumi ir tikai valstij tieši piederošie, vai arī tādi, kuros valsts ir patiesais labuma guvējs, bet tiešais akcionārs ir juridiska persona īpašumtiesību ķēdē starp uzņēmumu un valsti? Spriežot pēc starptautiskajās publiskajās tiesībās piemērotā principa, ka prasību pret starptautiskās tiesības pārkāpušo valsti var celt tikai pats uzņēmums, bet ne tā īpašnieki, varētu domāt, ka valsts uzņēmumi būtu tikai valstij tieši piederošie.⁹ Tomēr šim principam praksē pastāv izņēmumi, kas liek šādu tēzi apšaubīt. Piemēram, KMG International (Nīderlandes uzņēmums) pēc zaudētā investīciju strīda pret Rumāniju saskaņā ar Nīderlandes un Rumānijas investīciju līgumu sola celt investīciju prasību, ievērojot Enerģētikas hartas nolīgumu, ņemot vērā, ka KMG grupa pieder Kazahstānas valstij piederošam uzņēmumam (gan Kazahstāna, gan Rumānija ir nolīguma dalībvalstis).¹⁰ Ja šķīrējtiesa lietu skatīs, Enerģētikas hartas nolīguma investora definīcija būs interpretēta visai plaši, ietverot arī valsts uzņēmumu, kas pieder valstij pastarpināti.

Īsi par investīciju tiesību vēsturi un mērķiem

Intuitīvi šķiet, ka starptautisko investīciju aizsardzību nevajadzētu attiecināt uz valstu uzņēmumiem. Vēsturiski investīciju tiesību režīms tika radīts, lai rastu taisnīgu regulējumu tiesiski un faktiski nevienlīdzīgās attiecībās: kad uzņēmējs – fiziska vai juridiska (bet privāta) persona – ieguldīja savus līdzekļus citā valstī, piemēram, izveidoja tajā uzņēmumu. Nereti praksē uzņemošā valsts, secinot, ka uzņēmēja radītais labums ir gana vērtīgs, to paņēma sev (ekspropriēja).¹¹ Šādā tiesiski nelīdzsvarotā un nenoteiktā vidē starptautiskā tirdzniecība un investīcijas nevarētu attīstīties, ko valstis ar laiku saprata.