Ievērojot šobrīd globālo draudu – Covid-19 pandēmiju,¹ kuras rezultātā 2020. gada 12. martā Ministru kabinets izdeva rīkojuma Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu",² un tās ietekmi šobrīd, tiek ieviestas daudzas korekcijas cilvēku privātajā un profesionālajā darbībā. Līdz ar to 2020. gada 26. marta Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-15-01 "Par Kriminālprocesa likuma 564. panta septītās daļas trešā teikuma un 570. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam"³ tāpat kā daudzi citi jautājumi, piemēram, pavisam nesen izskanējusī diskusija par spriedumu tā sauktajā Zolitūdes krimināllietā,⁴ gluži vienkārši jau zaudējis savu aktualitāti.

Tikai sākotnēji varētu šķist pārsteidzoši, ka, Satversmes tiesā izskatot šo lietu, viedoklis nav vaicāts nevienam advokatūras pārstāvim. Tādēļ it īpaši cienījami, ka vienīgais no viedokļu sniedzējiem, kurš tik tiešām praksē ir pārsūdzējis spriedumus, bija Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurora p.i. Māris Leja, kurš objektīvi atzina, ka atsevišķos izņēmuma gadījumos, sarežģītās un apjomīgās krimināllietās, ja nav iespējams lūgt nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanu, tas var liegt iespēju sastādīt kvalitatīvu kasācijas sūdzību.⁵

Praksē diemžēl šādas sūdzības nav rakstījis nedz Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes vadošais pētnieks, asociētā profesora p.i. Jānis Baumanis, nedz arī Tieslietu ministrijas darba grupas Kriminālprocesa likuma projekta izstrādei vadītājs Gunārs Kūtris. Jāņem vērā, ka G. Kūtris ir uzskatāms par šobrīd spēkā esošā Kriminālprocesa likuma "tēvu", līdz ar to viņa paustais viedoklis raksta autoru nemaz nepārsteidza, kaut gan pēdējā laikā arī Kūtra kungs pat publiski ir paudis bažas par bīstamām tendencēm Latvijas kriminālprocesa evolūcijā.