Kā norādījis Dr. iur. Vladimirs Bukovskis: "Process ir divu pušu cīņa, kurā uzvar tā puse, kas tiesas priekšā pierāda savu taisnību ar iesniegto pierādījumu palīdzību. Tādā kārtā pierādīšanas mērķis ir noskaidrot tos faktiskos, patiesos apstākļus, uz kuru pamata tiesai, piemērojot tiem attiecīgas normas, jātaisa savs spriedums."¹ Lietas taisnīga izspriešana nav iespējama, nenoskaidrojot faktiskos apstākļus, bet to ir iespējams izdarīt, vienīgi iegūstot visus nepieciešamos pierādījumus, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu. Civilprocesa likuma 93. pants paredz, ka pierādījumu iesniegšana ir pušu pienākums.² Pierādīšanas pienākuma sadales pamatā ir princips ei incumbit probatio qui dicit, non qui negat (pierādījumi jāiesniedz tam, kurš apgalvo, nevis tam, kurš noliedz).³ Tomēr, lai puses spētu izpildīt pierādīšanas pienākumu, katras valsts procesuālie likumi paredz noteiktus līdzekļus, kurus puses var izmantot pierādījumu iegūšanā. Šī raksta mērķis ir salīdzināt Civilprocesa likuma regulējumu ar Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) regulējumu. Ir vērts aplūkot tieši ASV regulējumu pierādījumu iegūšanas un pierādīšanas veikšanā, jo tas ir inovatīvs un izceļas ar ļoti plašām pušu pilnvarām pierādījumu iegūšanā, kas noved pie vispusīgas pierādāmo faktu noskaidrošanas.

Procesu, kurā tiek iegūti pierādījumi, ASV sauc par pretrial discovery of evidence jeb pirmsiztiesāšanas pierādījumu izpēti. Šī procesa izveide saistāma ar 1934. gadu, kad ASV Kongress pieņēma aktu, ar kuru pilnvaroja Augstāko tiesu izstrādāt jaunu civilprocesa regulējumu. Rezultātā 1938. gada tika pieņemti Federālie civilprocesa noteikumi, ar kuriem tika ieviests minētais inovatīvais pierādījumu iegūšanas regulējums jeb izpēte (discovery).⁴ Līdz ar to šis process ir uzskatāms par ļoti jaunu tiesību institūtu. Ir vērtīgi izzināt šo procesu, jo tajā ir daudzi inovatīvi risinājumi, kurus varētu ieviest arī Civilprocesa likumā.

Neskatoties uz to, ka izpētes process ir ļoti jauns tiesību institūts, tieši šis process ir kļuvis par centrālo civilprocesuālo "instrumentu" ASV. Proti, pierādījumu izpētes procesa laikā tiek atrisināti vairāk nekā 90 % no civiltiesiskajiem strīdiem ASV tiesās, kas pamatā notiek, slēdzot izlīgumu.⁵ Apskatot izpētes procesa piemērošanas dinamiku, ir vērts norādīt, ka, piemēram, 1962. gadā līdz lietas izskatīšanai pēc būtības nonāca 11,5 % lietu, savukārt 2010. gadā līdz lietas izskatīšanai pēc būtības nonāca vien 1,8 % lietu.⁶ Iemesls, kāpēc izlīgums tiek slēgts tieši izpētes stadijā, ir saistāms ar to, ka izpētes process satur vairākus risinājumus, kuri novērš dažādus šķēršļus izlīguma slēgšanai, kas tiks aplūkoti šajā rakstā. Vienlaikus arī jāsecina, ka ASV civilprocesa negatīvais aspekts ir izpētes procesa lielās izmaksas, kā rezultātā puses līdz izpētes beigām jau ir izsmēlušas savus brīvos līdzekļus, kas veltīti tiesvedībai, un faktiski ir spiestas vienoties par izlīgumu.⁷

Jāsaka, ka, pēc autora domām, arī Civilprocesa likumā 149.¹ pantā paredzētā sagatavošanas sēde varētu kalpot tiem pašiem mērķiem, kam ASV civilprocesā tiek izmantots pierādījumu izpētes process. Diemžēl, pēc autora novērojumiem, sagatavošanas sēdes tiek rīkotas salīdzinoši reti, un tāpēc tiek palaistas garām iespējas, kuras paver šo sēžu rīkošana. Sagatavošanas sēžu rīkošana paver iespējas gan noskaidrot faktus, par kuriem lietā pastāv strīds, gan dot norādījumus par apstākļiem, par kuriem nav iesniegti pierādījumi, gan noskaidrot un izlemt pušu pieteiktos lūgumus, gan arī aicināt puses izlīgt.