Satversmes tiesa 2021. gada 19. februārī pasludināja spriedumu lietā Nr. 2020-23-01 "Par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92. pantam un 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92. pantam" (turpmāk – Spriedums). Jau Sprieduma sagatavošanas procesā kā pieaicinātā persona padziļināti iepazinos ar lietas apstākļiem un doktrinālajiem aspektiem, iesniedzot Satversmes tiesai rakstveida viedokli par tiesību un laika mijiedarbību krimināltiesībās, ja noziedzīgu nodarījumu veikušām personām par labu tiek veiktas izmaiņas Krimināllikumā.

Ņemot vērā, ka Satversmes tiesa Spriedumā, tai skaitā balstoties uz manu sniegto ekspertīzi, ir nonākusi pie slēdziena par Krimināllikuma 236. panta grozījumu pārejas noteikuma neatbilstību augstākām tiesību normām, ar pilnu iekšējo pārliecību un nevilcinoties piekritu arī "Jurista Vārda" redakcijas aicinājumam iepazīstināt pārējos "Jurista Vārda" lasītājus ar Spriedumu, kas būtiski mainīs Latvijas krimināltiesībās pastāvējušo izpratni par labvēlīgu atpakaļejošu spēku.

Visticamāk, policijas vecākais inspektors Pāvels Volkovs nespēja iedomāties, ka pirms gandrīz desmit gadiem nevērīgi policijas kabineta darba galda atvilktnē atstātā šaujamieroča munīcija kļūs par pamatu juridiskam strīdam vairāku gadu garumā dažādos tiesvedības procesos.