Tieslietu ministrija pēdējā laikā ir vairākkārt saskārusies ar jautājumu par personas īpašuma tiesību aprobežojumiem par labu trešajai personai, kas nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai nepieciešamas infrastruktūras ierīkošanu un ekspluatāciju vai sabiedrībai nepieciešamu funkciju realizāciju. Tā, piemēram, Satversmes tiesā šobrīd izskatīšanā ir lieta Nr. 2020-59-01, "Par Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam" (lieta Nr. 2020-59-01).

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija ir sagatavojusi savu viedokli par šo jautājumu un ar šo publikāciju vēlas uzsākt plašāku diskusiju par Civillikumā ietvertā jēdziena "īpašuma lietošanas tiesību aprobežojums" un "aprobežojums" izpratni Latvijas tiesību sistēmā un tā izmantošanu nozaru normatīvajā regulējumā, lai regulētu nekustamā īpašuma īpašnieka tiesiskās attiecības ar trešajām personām, kam par labu nozares normatīvais regulējums paredz dažādus īpašuma aprobežojumus un lietošanas tiesību aprobežojumus.

1. Problēmas apskats

Lai ilustrētu problēmas būtību, Tieslietu ministrija plašāk izklāstīs divus gadījumos, kuros personas tiesības realizēt tās varu pār tai piederošo īpašumu saskaras ar trešās personas tiesībām lietot un gūt labumu no personas īpašuma. Minētie gadījumi tiks izmantoti arī par pamatu, lai analizētu konkrētu tiesību normu atbilstību tiesību sistēmai kopumā un tajās ietverto ierobežojumu samērīgumu attiecībā uz Satversmes 105. pantā garantēto īpašuma tiesību aizsardzības principu. Tāpat tie tiks izmantoti par pamatu analīzē par Civillikuma regulējumu par personas īpašuma tiesību kā pilnas varas tiesību pār lietu un par to, kādos gadījumos būtu pieļaujama šīs tiesības aprobežošana.

1.1. Lieta Nr. 2020- 59-01

Minētā jautājuma problemātiku plaši atspoguļo lieta Nr. 2020-59-10. Lieta ir ierosināta pēc Augstākās tiesas Senāta (turpmāk – Senāts) pieteikuma, kura izskatīšanā ir lieta, kas saistīta ar Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešās daļas (turpmāk – Apstrīdētā norma) piemērošanu. Lietas būtība ir tāda, ka privātpersona ir ierosinājusi būvdarbus sev piederošā nekustamā īpašumā – būves (garāžas) nojaukšanu, jo tā ir nokalpojusi savu laiku. Ņemot vērā, ka garāžai blakus atrodas tramvaja līnijas atsaite (kontakttīkla balsts), privātpersonai būvatļauja tika izsniegta ar nosacījumu ievērot Rīgas satiksmes kā inženierbūves valdītāja tehniskos noteikumus, kas paredzēja prasības balsta aizsardzībai vai, ja tās nav ievērojamas, prasību privātpersonai par saviem līdzekļiem veikt balsta pārvietošanu saskaņā ar Apstrīdēto normu.

Savā pieteikumā Senāts citu starpā ir izteicis šādus apsvērumus un secinājumus:

• Saeimā Apstrīdētā norma pieņemta, balstoties apsvērumos par vēsturiski izvietotām ceļu inženierbūvēm un satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem, kuru ekspluatācijas aizsardzībai ir nepieciešams noteikt lietošanas tiesību aprobežojumus. Apstrīdētā norma ir iesniegta likumprojekta izskatīšanā uz 2. lasījumu (t.i., nav skaņota Ministru kabinetā);
• Senāta ieskatā, pretēji apgabaltiesas nostājai Apstrīdētā norma konkrētajā gadījumā ir piemērojama un tā regulē arī būves nojaukšanas gadījumus, par ko likumdevējs ir izšķīries. Tādējādi arī šis nav likumdevēja neparedzēts gadījums, kurā, pamatojoties uz samērīguma apsvērumiem, tiesa var atkāpties no normas piemērošanas;
• Senāts ir secinājis, ka Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta kontekstā tiesīgajai personai (kurai par labu aprobežotas personas īpašuma tiesības) ir jāsedz tikai sākotnējie izdevumi par inženierbūvju vai elementu ierīkošanu;
• Senāta ieskatā, Apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, jo tā aizsargā intereses, kas ir saistītas ar sabiedrības līdzekļu efektīvu izmantošanu un sabiedriskā transporta pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanu.

1.2. Īpašnieka tiesības veikt būves konservāciju, ja tas ir objekts, kas atrodas aizsargjoslas teritorijā

Tieslietu ministrija savā darbā ir saskārusies arī ar gadījumu, kas bija saistīts ar situāciju, kur ēkas īpašniekam bija jāveic būves konservācija. Konservācijas darbus veikt nebija iespējams, jo persona, kura valdīja objektu, kuram bija aizsargjosla, atteicās saskaņot konservācijas ieceri, kamēr netiek nodrošināta balsta izbūve ielas apgaismojuma elementa atsaitei (jo esošā atsaite ir nostiprināta ēkas sienā). Tādējādi izveidojās situācija, kur publisko tiesību subjekts (pašvaldība) prasa veikt nepieciešamus (arī Civillikuma izpratnē) un steidzamus būvdarbus (par kuru neveikšanu draud administratīvā, civilā un konkrētos gadījumos arī kriminālatbildība), bet šī publiskā subjekta orgāns (aģentūra) bloķē iespēju šos darbus veikt.