Bērnība un skolas gadi

[1] Kārlis¹ Aleksandrs Būmanis piedzima 1881. gada 12. decembrī (dažos avotos kā dzimšanas datums norādīts 1881. gada 11. decembris)² Cēsu apriņķa Jaunpie­balgas pagasta "Kalna Doriņos" (tagad – Zosēnu pagasts) mazturīga zemnieka un mežsarga ģimenē. Tēvs Andrejs, māte Late (dzimusi Lapiņa). Latvietis un pēc ticības – luterticīgais.³ Aleksandra bērnība un pirmie skolas gadi pagāja klusā lauku sētā, un – kā viņš pats pieminējis savā pēdējā braucienā, dodoties cauri Zemgales un Lietuvas līdzenumiem, – neizdzēšamu iespaidu uz viņu ir atstājis dzimtās apkārtnes īpatnējais dabas skaistums, kalni un meži.⁴

Iesācis izglītoties vietējās lauku skolās, A. Būmanis turpināja mācīties Kārļa Millera (pseidonīms "Zariņu Kārlis", 1844–1911) privātajā reālskolā Cēsīs, kur iestājies 2. klasē, bet labo sekmju dēļ jau pēc pusgada pārcelts uz 3. klasi, ko arī pabeidzis pusgadā. Skolas direktors Kārlis Millers privāti bez atlīdzības mācījis A. Būmanim – tāpat kā daudziem citiem latviešu skolēniem – latīņu un grieķu valodu, lai viņš varētu iestāties ģimnāzijā. 1897. gadā A. Būmanis iestājās Nikolaja I ģimnāzijā Rīgā, kur mācījās līdz 1901. gada pavasarim, t.i., līdz 7. klases pabeigšanai. Ģimnāzista gados A. Būmanis radījis rosību latviešu skolēnu vidū, jo līdzās "lasāmvakariem" un "pauku vakariem", kuros pārkrievošanas laikmetā pulcējās latviešu jaunatne savas kultūras izkopšanai, muzikāli apdāvinātais jaunpiebaldzēns organizējis vēl trešos, proti, "dziedāšanas vakarus", kuros pats vadīja kori.⁵

Pēterburgas posms

[2] 1901. gadā A. Būmanis pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur 1902. gadā nokārtoja abitūrijas (gala) eksāmenus Pēterburgas 9. ģimnāzijā kā eksterns pie latviešu cenzora Mārtiņa Remiķa (1845–1921). 1902. gada rudenī A. Būmanis iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kur studēja no 1902. gada līdz 1903. gadam, kad grūto materiālo apstākļu dēļ studijas nācās pārtraukt, lai tās atsāktu 1911. gadā un, noliekot valsts eksāmenus, sekmīgi pabeigtu 1914. gada augustā.⁶

Kā uzsvēris viņa ilggadējais kolēģis, Latvijas Universitātes profesors Arveds Švābe (1888–1959), Pēterburgas Universitātē A. Būmanis ieguva pirmklasīgu juridisko izglītību, jo tolaik tur docēja labākie krievu tiesībnieki, piemēram, romiešu tiesību vēsturi pasniedza Josifs Pokrovskis (Иосиф Алексеевич Покровский, 1868–1920),⁷ romiešu tiesību sistēmu – Dāvids Grimms (Давид Давидович Гримм, 1864–1941),⁸ civiltiesības – Mihails Pergaments (Михаил Яковлевич Пергамент, 1866–1932), tiesību teoriju un filozofiju – Leo Petražickis (Лев Иосифович Петражицкий, 1867–1931),⁹ civilprocesu – Igors Tjutrjumovs (Игорь Матвеевич Тютрюмов, 1855–1943);¹⁰ tie bija ne tikai izcili pedagogi, bet arī ievērojami zinātnieki, kuru vārdi bija pazīstami pat ārzemēs.¹¹

Studiju laikā, 1913. gada maijā, A. Būmanis apprecējās ar 1888. gada 12. jūnijā dzimušo valmierieti Martu Kitneri (pēc laulības – Būmane),¹² ar kuru iepazinās Pēterburgā.¹³ Pēc studiju pabeigšanas A. Būmanis jau 1914. gada rudenī turpat Petrogradā (pēc Pirmā pasaules kara sākuma Pēterburga tika pārdēvēta par Petrogradu) uzsāka darbību advokatūrā kā zvērināta advokāta Konrāda Meiera palīgs. Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada veica arī Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas juriskonsulta pienākumus Petrogradas Latviešu labdarības biedrībā.¹⁴

No 1901. gada līdz 1917. gadam A. Būmanis kā žurnālists un redaktors darbojās vairākos Pēterburgas (Petrogradas) latviešu laikrakstos. Proti, no 1901. gada līdz 1905. gadam A. Būmanis kopā ar viņam tuvo draugu rakstnieku Rūdolfu Blaumani (1863–1908) darbojās laikrakstā "Pēterburgas Avīzes",¹⁵ pēc tam arī laikrakstā "Pēterburgas Latvietis" (no 1905. gada līdz 1906. gadam) un laikrakstā "Pēterburgas Vēstnesis" (1907. gadā).¹⁶

No 1915. gada līdz 1916. gadam A. Būmanis bija laikraksta "Jaunās Pēterpils Avīzes"¹⁷ redaktors, bet no 1916. gada līdz 1917. gadam – līdzstrādnieks Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas dienas laikrakstā "Baltija".¹⁸ A. Būmanis bija arī pastāvīgs līdzstrādnieks Anša Gulbja (1873–1936) grāmatizdevniecībā un viņa izdotajā grāmatu sērijā "Universālā bibliotēka".¹⁹

Darbība Rīgas apgabaltiesā un sabiedriskā darbība

[3] 1918. gada rudenī A. Būmanis atgriezās Latvijā. 1918. gada 16. decembrī Pagaidu valdība iecēla A. Būmani par miertiesnesi Rīgā,²⁰ taču šī amata pienākumus viņam neizdevās uzsākt pildīt sakarā ar lielinieku ienākšanu Rīgā 1919. gada 3. janvārī un padomju varas nodibināšanu Latvijā²¹ (padomju varas laikā A. Būmanis strādājis Tieslietu komisariātā kodifikācijas nodaļā).²² Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem (tas notika 1919. gada 22. maijā) Rīgas apgabaltiesas tiesnešu pirmā kopsapulce notika jau 1919. gada 16. jūnijā, kurā piedalījās arī A. Būmanis, savukārt pirmā tiesas sēde ar viņa piedalīšanos notika jau 21. jūnijā.²³ Par Rīgas apgabaltiesas locekli A. Būmanis tika iecelts 1919. gada 19. augustā²⁴ (pēc citā avotā norādītā – 1919. gada 5. septembrī).²⁵

Ar Ministru kabineta 1920. gada 30. janvāra lēmumu A. Būmanis tika iecelts par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedru,²⁶ ar 1920. gada 12. februāra lēmumu – par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju, bet ar 1920. gada 26. maija lēmumu – par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju.²⁷ Šo amatu viņš ieņēma līdz pat savai traģiskajai bojāejai autoavārijā 1937. gada 17. augustā.²⁸

Raksturojot A. Būmaņa darbību Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatā, viņa darba kolēģis, Rīgas apgabaltiesas loceklis Jēkabs Drande uzsvēris, ka A. Būmanim vajadzēja pielikt īpašas pūles un lietpratību, lai vadītu Rīgas apgabaltiesu, kuras darbs pakāpeniski pieauga, un lai īstenotu padotību pār daudzām iestādēm un amatpersonām, kuras bija izkaisītas Vidzemes pilsētās un laukos. Jaunajiem juristu kadriem A. Būmanis bija liels skolotājs un cēls paraugs. Viņa autoritāte un pareizā pieeja, bieži vien ņemot talkā atbilstošu humoru, spēja novērst arī tās domstarpības, kuras ikdienas darbā draudēja izcelties kolēģu starpā. Ar savu laipnību un izpalīdzību, bet arī ar noteiktību un stingrību, ja tas bija nepieciešams, A. Būmanis panāca, ka darbs tiesā ritēja lielā saskaņā un savstarpējā cieņā. Kā tiesnesis viņš bija tiesnesis šī vārda cēlākajā nozīmē. Rīgas apgabaltiesas darbam A. Būmanis bija pieķēries ar visu savu sirdi, tāpēc vairākkārt noraidīja viņam izteiktos uzaicinājumus ieņemt augstākus amatus,²⁹ tostarp senatora amatu.³⁰

[4] A. Būmanis bija Latvijas Tiesnešu biedrības dibinātājs un ilggadējs tās priekšsēdētājs.³¹ Doma par Latvijas Tiesnešu biedrības dibināšanu radusies Rīgas apgabaltiesas miertiesnešu aprindās 1928. gadā, kad politisko partiju vara sāka apdraudēt Latvijas Republikas Satversmē deklarēto tiesnešu neatkarību.