Sadarbībā ar Senāta Civillietu departamentu "Jurista Vārda" numura tēma veltīta komercnoslēpumu tiesiskajai aizsardzībai.

Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks Rihards Gulbis rakstā "Komercnoslēpuma aizsardzības priekšnosacījumi un tā nelikumīga iegūšana, izmantošana un izpaušana" aplūko komercnoslēpuma jēdziena izpratni, tostarp tās pazīmes, kuras jākonstatē, lai uz informāciju attiecinātu komercnoslēpuma statusu un varētu piemērot komercnoslēpuma aizsardzībai paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Rakstā tiek sniegts ieskats komercnoslēpuma turētāja jēdzienā, kuram ir nozīme, nosakot, vai persona ir tiesīga vērsties tiesā, lai prasītu konkrētā komercnoslēpuma aizsardzību. Autors sniedz pārskatu par tiem gadījumiem, kad komercnoslēpuma iegūšana, izmantošana un izpaušana ir nelikumīga, kā arī par gadījumiem, kad tā katrā ziņā atzīstama par likumīgu. Rakstā apskatīta komercnoslēpumu aizsardzības normatīvā sistēma, kurā arvien konstatējami vairāki trūkumi, kas mazina tiesisko noteiktību un var negatīvi ietekmēt regulējuma viendabīgu piemērošanu.

Senāta Civillietu departamenta senatore Zane Pētersone publikācijā "Tiesiskās aizsardzības līdzekļi komercnoslēpuma tiesību pārkāpuma novēršanas lietās" secina, ka komercnoslēpuma turētājam ir pieejams plašs tiesiskās aizsardzības līdzekļu klāsts lietās par komercnoslēpuma tiesību pārkāpuma novēršanu. Tas, kuru līdzekli prasīt tiesai piemērot, ir komercnoslēpuma turētāja kā prasītāja kompetencē. Tomēr prasītājam pirms prasības celšanas sava izvēle ir rūpīgi jāapsver, tostarp jāizvērtē iespējamā pierādījumu bāze, jo īpaši attiecībā uz kaitējuma apmēru atbilstoši izvēlētajam kaitējuma atlīdzības veidam.

Tāpat jāņem vērā, ka ne visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir piemērojami pret visiem tiesību pārkāpējiem, jo komercnoslēpuma tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas iespējamība ir jo īpaši atkarīga no tā, vai persona strīdus darbību izdarīšanas laikā zināja vai viņai, ievērojot lietas apstākļus, bija jāzina, ka viņa izdara tiesību pārkāpumu, kā arī, ja komercnoslēpums iegūts no citas personas, vai iespējamais pārkāpējs zināja vai viņam bija jāzina, ka šāda trešā persona komercnoslēpumu lietoja vai izpauda nelikumīgi.

Savukārt tiesām īpaši jāpatur prātā, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir jābūt taisnīgiem pret abām pusēm un galvenā tiesiskās aizsardzības līdzekļu mēraukla ir samērīgums.

Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks Reinis Markvarts rakstā "Komerc­noslēpuma aizsardzība civilprocesuālajā tiesvedībā" atzīst, ka vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse sniedz maz komerc­noslēpuma aizsardzības nodrošināšanas piemēru, salīdzinoši plašāka komercnoslēpuma aizsardzības prakse ir administratīvajām tiesām, kas noder ieskatam arī civilajā tiesvedībā.

Aplūkojot pieejamās tiesu atziņas attiecībā uz komerc­noslēpuma aizsardzību tiesvedībā, autors secina, ka komercnoslēpuma aizsardzības pasākumi ir saistīti ar iesaistīto personu interešu līdzsvarošanu, tāpēc tie nodrošināmi ar pienācīgu rūpību. Ja lietas dalībnieks ir lūdzis informāciju klasificēt kā komercnoslēpumu, tiesai jānovērtē, vai informācija atbilst komercnoslēpuma pazīmēm; jāsamēro komercnoslēpuma aizsardzības nepieciešamība ar citām iesaistītajām interesēm, tostarp otras puses tiesībām uz taisnīgu tiesu; izvēloties piemērojamo komercnoslēpuma aizsardzības līdzekli, jāvērtē tā samērīgums; tiesas lēmumā, kas apmierina vai noraida attiecīgo lietas dalībnieka lūgumu, jāiekļauj izvērsts pamatojums.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists Kaspars Rācenājs publikācijā "Komercnoslēpums darba tiesiskajās attiecībās" skaidro, ka tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību darba devējam garantē Komercnoslēpuma aizsardzības likums un Darba likums, bet darba devēja vēlme aizsargāt komercnoslēpumu nevar ierobežot darbinieku pārstāvju tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, kas ir nepieciešama to likumīgo pienākumu veikšanai.

Lai darbiniekam būtu pienākums neizpaust darba devēja komercnoslēpumu, darba devējam ir precīzi jānorāda, kāda informācija ir uzskatāma par komercnoslēpumu. Tomēr ne visu informāciju, kas ir saistīta ar darba attiecībām, var noteikt kā komercnoslēpumu. Gan darba devējam, gan darbiniekam ir jārūpējas par komercnoslēpuma aizsardzību. Tā pārkāpuma gadījumā darba devējam ir plašs instrumentu klāsts, lai aizsargātu savas intereses.