Līdz ar Satversmes ievada paplašināšanu mūsu kodificēto valststiesību leksikonā tika nostiprināts jēdziens "latviešu nācija". Tas stājās priekšā jau Satversmes kodolīgajā vēsturiskajā ievadā ietvertajam pilsoniskajam suverēna jēdzienam "Latvijas tauta" un pievienoja etnosa jēdzienam "latviešu tauta" starptautiski politisku dimensiju – valstiskas pašnoteikšanās ambīciju uz Latvijas teritoriju.

Satversmes kontekstā latviešu tauta tiek skatīta kā "etnogrāfiska" – nacionāli kulturāla – vienība ar savu valodu, kultūru, vēsturisko pieredzi un kolektīvo sociālo atmiņu, lielā mērā arī kopēju izcelsmi. Latvijas tauta savukārt ir pilsonisks jēdziens: Latvijas suverēns un valsts pamats, kas ietver gan latviešu nāciju, gan citu etnisko un nacionālo kopienu piederīgos, kuri piesaistīti Latvijai ar juridisko pilsonības saiti. Bet nācija ir tauta, kurai ir vai kura vēl cīnās par savu nacionālu valsti. Tas izriet no valststiesību autoritāšu Kārļa Dišlera¹ un Egila Levita,² kā arī citu atzītu tiesībnieku atziņām un Satversmes tiesas un Augstākās tiesas judikatūras.³

Latvijā iedibinātais konsenss par šo triju jēdzienu tiesībpolitisko saturu gan nav vienkārši savietojams ar starptautisko terminoloģiju. Jau 1932. gadā K. Dišlers rosināja jēdzienu saturu latviešu valodā pārskatīt, atsaucoties uz vācu Volk un Nation vai angļu people un nation. Vienotas definīcijas gan starptautiski nav arī šodien. Kā norāda Eiropas Padome, "nācijas jēdziens ir dziļi iesakņots tautu kultūras un vēsturiskajā kontekstā un ietver to identitātei būtiskus elementus; tas turklāt ir cieši saistīts ar politiskajām ideoloģijām, kas to izmantojušas un pārgrozījušas".⁴ Vietumis "nācija" apzīmē pilsonisko piederību, citviet – etnosocioloģisku kopienu, vēl citur – abas. Līdz ar to arī latviešu nācijas jēdziens ir neatraujams no mūsu lokāli vēsturiskā un reģionāli ģeopolitiskā konteksta.

Teju simts gadus pēc Satversmes pieņemšanas, ceturtdaļgadsimtu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un desmit gadus pēc pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO, kodificējot latviešu nācijas jēdzienu, tika uzsvērta latviešu centrālā, pat ja ne ekskluzīvā loma Latvijas valsts būtībā un sūtībā. Daļa sabiedrības to vērtēja kā pašsaprotamības lietderīgu apliecinājumu, bet citi tajā saskatīja anahroniskas un šķeltnieciskas nacionālā narcisisma⁵ pazīmes. Laikam ejot, nu varam vērtēt, kāda ir šī jēdziena pilsoniskā, ģeogrāfiskā un piederības dimensija Satversmes otrās simtgades perspektīvā.

Latviešu nācija kā tiesībpolitisks subjekts ir Latvijas valstiskuma veidošanas virzītājspēks un tā būtības kodols. Doktrīnā izcelta sākotnējā un nesaraujamā pastāvīgā sasaiste starp latviešu nāciju un Latvijas valsti. Tas iezīmē latviešu nācijas pilsonisko dimensiju, ko veido atbalsts Latvijas valstiskumam, aktīva pilsoniska apziņa, līdzdalība un pratība. Kāda tā ir šodien?

Latvijas valsts simtgades programmas atziņas ir optimistiskas – teju pusei Latvijā šī programma ļāvusi izjust lepnumu un padziļinājusi zināšanas par savu valsti. Augsta ir gatavība iestāties par Latvijas valstiskuma stūrakmeņiem kritiskos brīžos, kā liecināja 2012. gada valodas referendums un dati par latviešu gatavību valsts apraudējuma gadījumā nemilitāri atbalstīt bruņotos spēkus.

Taču vitālam pilsoniskumam kritiskie rādītāji Latvijā ir ļoti zemi. Saeimas vēlēšanu līdzdalība 20 gadu garumā krītas, un tikai katrs simtais ir kādas politiskās partijas biedrs. Trešdaļa neuzticas Latvijas institūcijām, un katrs piektais izjūt aizvainojumu pret Latvijas valsti. Jauniešu pilsoniskā līdzdalība un kompetence ir divreiz zemāka nekā Igaunijā un trīsreiz zemāka nekā Ziemeļvalstīs. Šie rādītāji ir augstāki to vidū, kuri ģimenē runā latviešu valodā, tomēr arvien sāpīgi zemi pat Baltijas mērogā. Šodien tas vairs nav virspusēji noveļams uz "padomju mantojumu".

Satversmes ievadā latviešu nācijas valstsgriba raksturota kā negrozāma. Taču šādas pilsoniskās apātijas ap­stākļos latviešu nācijas kā Latvijas valstiskuma dzinējspēka jaudai kritiski nozīmīga ir ne vien "valstsgriba", bet arī "valstsspēja". Tā mērķtiecīgi jāveido līdzvērtīga, radoša un uzrunājoša pilsoniskā dialoga ceļā un sevišķi pievēršoties jauniešiem.

Mūsdienu mobilitātes apstākļos latviešu nācijas jēdzienam aktuāla ir arī ģeogrāfiskā dimensija. Tajā būtisks ir lokālisms, kas izriet no tautu pašnoteikšanās tiesību idejas un apstiprināts arī Satversmes 2014. gada ievadā, latviešu nācijas valstsgribu vēršot tieši uz latviešu vēsturiskajām zemēm. Taču šai valstiskajai ambīcijai vienmēr bijusi arī starptautiska elpa. To savulaik iedvesmojusi laikmeta starptautiskā doma un vienmēr virzījusi latviešu aktīva iesaiste arī no ārzemēm: no Miķeļa Valtera Šveicē un strēlnieku un bēgļu palīdzības organizācijām Pēterburgā un citviet Krievijā, līdz trimdas nacionālpolitiskajiem aktīvistiem okupācijas gados un Satversmes paplašinātā ievada meta autoram Egilam Levitam Luksemburgā.

Arī šodien latviešu nācija sniedzas pāri robežām – vismaz piektā daļa Latvijas piederīgo dzīvo ārpus Latvijas. To vidū vairums ir latviešu izcelsmes, pat ja kopš 1990. gada nelatviešu daļa starp emigrējušajiem bijusi lielāka nekā Latvijas iedzīvotāju vidū. Diasporas daudzšķautņainā attieksme pret Latvijas valsti sniedzas no idealizēta nacionālromantisma par kara atņemto Ulmaņlaiku labklājības un patriotisma citadeli līdz skaudrai "neizdevušās valsts" apsūdzībai. Tomēr līdzīgi kā 1917. gadā Latgales kongresā piederību latviešu nācijai apliecināja latgalieši, simts gadus vēlāk pirmajā Eiropas Latviešu kongresā šādu vēstījumu par diasporas kā "piektā novada" likteņpiederību Latvijas valstij kopīgi pauda diasporas sabiedriskie darbinieki.⁶ Diasporas likumā arī likumdevējs uzsvēris valsts nesaraujamo saikni ar Latvijas cilvēkiem ārzemēs. Proti, latviešu nācija un tās nestā Latvijas valstiskuma apziņa nav ģeogrāfiski ierobežotas. Arī nākamībā to skars gan starptautiskā doma, gan ārvalstīs mītošo latviešu redzējums un izvēles.

Latviešu nācijas aprises noteiks arī piederības dimensija. Kas un ar kādiem nosacījumiem var piederēt latviešu nācijai? Doktrīnā konsekventi uzsvērts, ka indivīda piederība valstsnācijai ir pirmām kārtām indivīda kulturālās piederības un nacionālās pašidentifikācijas, nevis izcelsmes jautājums. Politiskā realitāte šodien tomēr ir cita.

Tā, piemēram, Saeimas diskusijās par jēdziena "diaspora" definīciju Diasporas likumā izskanēja asa pozīcija to iesaldēt ap pierādāmu etnisko izcelsmi vai Latvijas pilsonību.⁷ Saeima 2013. gadā un 2016. gadā noraidīja priekšlikumus dot iespēju dokumentos iegūt ierakstu "latvietis" tiem Latvijas pilsoņiem, kuri vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, prot valsts valodu, ir piederīgi latviešu kultūrai un apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai. Līdzās politiskajai retorikai te būtu noderējis valststiesisks vērtējums, vai runa ir par etnisko piederību latviešu tautai vai arī tiesībpolitisko piederību latviešu nācijai.

Šie un citi piemēri atgādina E. Levita 1993. gadā pausto: "Neraugoties uz konceptuāli nepieciešamo atvērtību kā valstsnācijai savā valstī, apziņa par to latviešu nācijā ir vēl visai vāja. Latviešu pasaules uztverei drīzāk raksturīga klasiskas mazākumtautības noslēgtā, defensīvā nostāja, nevis valstsnācijas pašdrošā, iekļaujošā [..] nostāja." Šodien tas liek jautāt, vai Satversmes papildināšana nav aizstājusi darbu, kas diendienā ieguldāms veselīgas nacionālās pašapziņas atjaunošanā. "Sacīts" nav "darīts". Te vēl ir vieta asredzīgiem pētniekiem, kvalitatīviem medijiem un saliedējošiem valstsvīriem.

Rainis reiz prātojis par ārzemēs piedzīvotu sarunu ar Rīgas ebreju studentiem, kas sevi saukuši par "latvijiešiem". Literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas vārdiem, ne jau kuru katru Rainis tad gribējis saukt par "latvijieti", bet tos, kam ir "cieša, dziļa intelektuāla un emocionāla saite ar Latvijas valsti" un kas "identificē sevi ar Latvijas vidi šī vārda vispilnīgākajā nozīmē; pārzina latviešu kultūru un valodu, bet tajā pašā laikā saglabā savu identitāti".⁸

Varētu sacīt, ka latviešu nācijas jēdziena iekļaušana Satversmē vienkārši atspoguļo mūsu laikam raksturīgo "glokalizāciju" jeb "universalizējošu un individualizējošu tendenču vienlaicīgu pastāvēšanu sociālajās, politiskajās un ekonomiskajās sistēmās" (Britannica). Bet lai latviešu nācijas jēdzienā iekodētā nacionālā pašapziņa kalpotu tās virsmērķim nodrošināt gan pašas latviešu nācijas, gan Latvijas tautas un līdz ar to arī Latvijas valsts ilgnoturību uz vietas un starptautiskajā telpā, svarīgs kopīgs uzdevums ir dziļāk izprast šī jēdziena vēsturisko nozīmi un to iedzīvināt laikmetīgi.