Ilgtspējības jēdziena ģenēze meklējama gan etimoloģijā, gan starptautiskajos dokumentos. Latviešu valodā jēdzienā "ilgtspējība" ir uzsvērta laika dimensija (ilgt), savukārt tā angļu valodas analogam sustainability pirmsākumi meklējami latīņu valodas darbības vārdā sustinere ar nozīmi – turēt, ierobežot, pasargāt.

Kas tad ir jāpasargā, un cik tam būs ilgt?

Tā sauktais Bruntlandes ziņojums (Brundtland Report, 1987), ko sagatavoja īpaši izveidota ANO komisija, tiek pamatoti uzskatīts par mūsdienu ilgtspējības jēdziena pirmavotu. Ņemot vērā tā brīža starptautisko kontekstu, tas definē ilgtspējīgas attīstības jēdzienu: "Ilgtspējīga attīstība ir tāda, kura apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības." Nākamās paaudzes būs vienmēr, tātad laika dimensijai nav ierobežojuma, bet saudzējamais ir planētas resursi, vide. Kā norādīts ziņojumā: "Mēs varam novērot pretišķības starp cilvēku darbību un dabas likumiem." Baudot Rietumu pasaules labklājības augļus, mums trūkst motivācijas novērtēt notiekošo, paskatīties no malas. Vai, paskatoties no kosmosa uz mūsu planētu, varētu ienākt prātā, ka šeit civilizācijai visvairāk trūkstošie resursi ir ūdens un smiltis celtniecībai, teju 90 % zivju resursu ir izsmelti un akūti trūkst lauksaimniecībā izmantojamas zemes? Vai klišeja par superzaļo Latviju ir savietojama ar OECD ziņojumā¹ minēto, ka "lielākā daļa dzīvotņu un sugu ir nelabvēlīgos apstākļos"? Cilvēce ir pārkāpusi biosfēras un klimata pašregulācijas robežas. Problēmas ir radījusi mūsu civilizācijas attīstība, un pati tā arī kļuvusi par lielāko savas darbības upuri.

Ne dzīvības eksistencei uz planētas, ne cilvēku sugas bioloģiskai izdzīvošanai paredzamās klimata pārmaiņas nav kritiskas, ko nevar teikt par pēdējos gadsimtos uzbūvēto gigantisko infrastruktūru (pilsētas, transporta un ražošanas infrastruktūra un agrārās teritorijas) un ar tās izmantošanu saistīto dzīvesveidu un dzīves kvalitāti. Cilvēks ir ekoloģiski iesakņota būtne. Būtiski sarūkot cilvēka pamatvajadzībām piemērotām zemes teritorijām, mums jāatzīst arī daļējas izmiršanas drauds. Antropocentriska, resursu orientēta un neintegrāla pieeja raksturo pašreizējo pārvaldības modeli. Nav jābaidās atzīt, ka sabiedrībai nepiemīt ilgtspējība.

Ilgtspējība ir gan mērķis, stāvoklis, gan princips. Dažādi autori lauž šķēpus par ilgtspējības principa tiesisko dabu: augstākas abstrakcijas princips jeb metaprincips, normatīvs vai nenormatīvs principsÉ? Latvijas konstitucionālo tiesību teorijas ietvaros varētu pat atļauties izaicināt domu par ilgtspējību kā pagaidām neatklātu piekto virsprincipu, kas slēpjas Satversmes pirmā panta "Latvija irÉ" un vairākās preambulas frāzēs.

Bet šoreiz vairāk par principa būtību. Kā norāda Klauss Boselmans (Klaus Bosselmann),² ilgtspējība ir kā taisnīgums. Mēs varam to iedomāties, bet ar grūtībām atrodam ceļu uz to.

Ilgtspējības definēšanai nav nepieciešams radīt vienu, precīzu, vienveidīgi tulkojamu un tādējādi ierobežotu normu. Ilgtspējība nav tikai tiesību, bet arī pārvaldības princips. Tam jābūt klātesošam un izsekojamam visā politikas veidošanas procesā. Ilgtspējības vērtējumam nav un nevar būt šauri juridiskas metodes. Tā ir spēja saskatīt rīcības un seku kopsakarību, holistiski vērtēt. Tā ir starpnozaru disciplīna, kas tiesību sfērā būvē tiltu starp daudzām tiesību nozarēm, bet procesa analīzē ņem vērā plašu dabaszinību un sociālo zinātņu loku.

Viens no veidiem, kā mēdz attēlot ilgtspējības ideju, ir trīs simetriski savienoti apļi, kur viens reprezentē vidi, otrs – sabiedrību un trešais – ekonomiku. Tikai nelielā centrālajā laukumā, kur visi trīs apļi krustojas, ir ilgtspējības teritorija. Skaidri iezīmējas trīs pamata dimensijas un problēmu loki – vides stāvoklis, sociālās problēmas (dzīves kvalitāte, cilvēktiesību jautājumi) un ekonomiskās vajadzības. Ilgtspējības elementu nesimetriskā daba arī nosaka mūsdienu situāciju – ekonomisko subjektu aktīvā, pašaizsargājošā un ekspansīvā daba nomāc gan sociālo, gan viennozīmīgi vēl vājāk pašaizsargāto vides elementu.

Ierastais patēriņa ekonomikas izaugsmes modelis par normu uzskata nepārtrauktu izaugsmi, iespējami slāpējot ciklisko krīžu negatīvās ietekmes. Apgalvojums, ka "rīt jābūt labāk nekā šodien", objektīvi vērtējot globālos procesus un resursu izsīkšanu, nonāk pretrunā ar citu, no ilgtspējības principa atvasināmu apgalvojumu, ka "arī pēc X gadiem jābūt ne sliktāk kā šodien". Šīs pretrunas novēršanai mums jāizprot un pareizi jāpiemēro ilgtspējības princips.

Likumi parasti netiek veidoti kā atklāti "antiilgtspējīgi", bet to radīšanas gaitā un ieviešanā pieļautās kļūdas un analīzes trūkums rada neilgtspējīgus iznākumus. Tiesību piemērotāju un īpaši tiesu pienākums ir šīs kļūdas atpazīt.

Ideja, ka cilvēka, ekonomiskās un vides intereses būtu jālīdzsvaro, ir filozofiski pareiza, bet rīcībpolitikas līmenī bieži maldinoša un kļūdaini piemērota. Problēma slēpjas pieņēmumā, ka tas ir sava veida diplomātisks kompromiss, piekāpjoties trim pusēm. Diemžēl te arī slēpjas būtiska metodiska kļūda un pretruna ar ilgtspējīgas attīstības idejas saknēm – atziņu par ekonomiskās attīstības modeļa neatbilstību planētas resursiem. Ja nav iespējams panākt vides elementa stabilu turpināmību, ilgtspējība nav iespējama!³

Jautājums – vai neilgtspējīgā pasaulē var pastāvēt efektīvi aizsargātas cilvēktiesības? Ja esošo situāciju cilvēktiesību aizsardzībā uzskatām par optimālu, tad laikam jā, bet, izvērtējot nākotnes attīstības scenārijus, jāsecina, ka tēze kļūst apšaubāma, ja vien nepazeminām cilvēktiesību standartus. Cilvēktiesības veido būtisku ietvaru ilgtspējības principa sociālās dimensijas izpratnei, un neilgtspējīgā saimniekošana vienlaikus apdraud cilvēktiesību īstenošanu. Labāk izprotot ilgtspējības problemātiku un saturu, mēs arī labāk izprotam cilvēktiesību stabilai, ilglaicīgai īstenošanai pieejamo "teritoriju". Cilvēktiesības savukārt pasargā no kļūdām metožu izvēlē vides dimensijā. Tā ir veselīga un attīstoša simbioze. Jāsecina, ka ilgtspējības principa analīze metodiski ietver vienlaikus antropocentrisku un ekocentrisku skatījumu.

Tādējādi no metodes viedokļa ir secināms, ka analīze jāveic, nevis vienlaikus mēģinot savietot visus elementus, bet secīgi analizējot vides, sociālos un vien nobeigumā – ekonomiskos aspektus. Manuprāt, šī metode ir vienlīdz noderīgā kā tiesību piemērošanā, tā politikas iestrādē. Grafiski šo lieliski ir ilustrējis Bobs Gidingss (Bob Giddings),⁴ piedāvājot koncentrisku modeli: lielais, iekļaujošais aplis (planēta un tās ekosistēmas), tam iekšpusē mazāks (sabiedrība, cilvēks, cilvēktiesības) kā dabisks pirmā elements un iekšpusē vismazākais aplis – ekonomika kā cilvēka radīts instruments. Kā sīpolu lobot šo struktūru, mēs varam veikt arī loģiski pamatotu un secīgu tiesisko analīzi.

Būtiski saprast, ka planētas resursu jēdzienā ietilpst gan nedzīvie resursi (izrakteņi), gan dzīvā daba (ekosistēmas un biotopi), kuru kvalitatīvā mērvienība ir bioloģiskā daudzveidība.⁵ Vides stāvokļa vērtējums ir jāveic ar dabaszinātņu metodēm, konstatējot to kā zinātnisku faktu, vai ar ekspertu novērtējuma palīdzību. Sabiedrības, sociālais aspekts ietver cilvēktiesību dimensiju. Būtiska piezīme: prognozējot strauju transformāciju tuvākajās desmitgadēs, īpaši klimata pārmaiņu jomā, jānostiprina valsts pienākums aizsargāt nelabvēlīgā situācijā nonākušās sociālās grupas, veicināt solidāru un iekļaujošu transformāciju.

Nevar nepieminēt arī normatīvisma graujošo ietekmi uz ilgtspējības īstenošanu tiesību piemērošanas procesā. Kā norādījis ANO Starptautiskās tiesas tiesnesis Kristofers Viremantrijs (Christopher Weeramantry): "Mūsu tiesību sistēmu formālisms ir jāpārvar, jo tas ir atņēmis mums (ilgtspējības) vērtības un principus."⁶

Ilgtspējība ir princips, kura attīstības dimensija ir iekļauta šaurākā, bet biežāk lietotā ilgtspējīgas attīstības jēdzienā. Kā salāgot attīstību ar ilgtspējību? Attīstības mērīšanai nav ieteicams aprobežoties ar IKP vai patēriņa pieauguma rādītājiem, kas tradicionāli ir izmantoti makroekonomisku procesu mērīšanai. Jāapzinās, ka ekonomikas attīstībai nav viens iespējamais scenārijs un sakārtota ekonomiskā vide ir vien līdzeklis cilvēku dzīves kvalitātes nodrošināšanai, kam savukārt arī nav konkrēta "zelta līmeņa".

Ekonomiskā attīstība netiek noliegta, bet tiek skaidri iezīmētas "sarkanās līnijas" un izvēļu daudzveidība fokusēta ilgtspējības vektorā. Katrā ziņā jāatzīst, ka ilgtspējības principa ievērošanai ekonomiskā izaugsme nav imperatīva, to nomaina fokusēšanās uz cilvēka dzīves kvalitāti.

Uzmanības vērts ir pārejas posms no līdzšinējās saimniekošanas uz ilgtspējīgu. Nevar noliegt, ka noteiktās situācijās vai pat nozarēs transformācija būs ierobežojoša un radīs zaudējumus. Tā ir sāpīgā cena, kas būs jāmaksā par kļūdainām pagātnes izvēlēm. Atkarībā no sākotnējā stāvokļa valstī, tehnoloģiju progresa un pārmaiņu vadības (pārvaldības) kvalitātes mēs varam prognozēt dažādus scenārijus vidējam termiņam. Nav izslēgts, ka nāksies samierināties ar labklājības līmeņa lejupvērstu korekciju, kas veidotu bāzi tālākai attīstībai, ekonomikai pilnībā pielāgojoties jaunajai kārtībai. Savukārt asu klimata pārmaiņu gadījumā mēs neapšaubāmi saskarsimies ar globālu recesiju, kuras dziļumu ir grūti prognozēt, bet ceļš uz ilgtspējību šajā scenārijā būs vissāpīgākais. Tomēr savlaicīgi un tālredzīgi izmantojot plašās transformācijas iespējas, varam nostiprināt arī augstāku labklājības līmeni.

Ilgtspējība ir katras valsts eksistences vadmotīvs, nevienā konstitūcijā nav iekļauta ideja par valsts veidošanu uz laiku, kādai konkrētai paaudzei vai laika posmam.